Sorry par drukas kļūdam...
UN ENJOY
„Viktor!!!” tik pazīstamā un tik apnicīgā balss iesaucās pa visu gaiteni. Vai viņai nemaz prātā neienāca, ka kāds varētu izdzirdēt? Kaut gan, kā gan kas tāds varētu ienākt galvā... Tā viņai ir vajadzīga tikai dekoratīviem nolūkiem.
„M?” puisis pamāja viņai ar galvu pat nemēģinot pasmaidīt. Pārāk traki nāca miegs
„Es te vakar visu pārdomāju un izdomāju, kā mēs varētu atrast telefona īpašnieci,” viņa pēkšņi sāka rakņāties savā milzīgajā somā, kas šodien bija koši zila. Helēna drīzāk mirtu, nekā atnāktu uz skolu divas reizes ar vienu un to pašu somu. Labi, ka viņa to varēja atļauties. Viņas tēvs bija ķirurgs, bet māte – advokāte.
Viktors klusām nobubināja kaut ko par neregulāru smadzeņu lietošanu: „ Kā tu zini, ka tā ir īpašniece?”
„Nu neviens puisis nekad nelietotu Samsungu vēl jo vairāk – atveramo! Tas ir pārāk meitenīgi...” viņa pilnīgi pārliecināti noteica un izņēma no somas Gutta apelsīnu sulas paku.
„Varbūt tu vēlējies teikt ”sievišķīgi” ?” viņš noteica iebāžot roku kabatā.
„Nē, meitenīgi. Sievišķīgi būtu, ja telefons būtu piemēram Samsung ar touchscreen, vai arī piemīlīgs Blackberry,” Helēna nespēja vien nopriecāties par savu sievišķīgo loģiku.
Viktors gari nožāvājās un izņēma no kabatas sudrabainu, aizvēsturisku Samsung atveramo telefonu, kuram apakšējas vāciņš bija pieskočots pie telefona.
„Tiešām?”
Helēna no šausmām gandrīz izmeta somu no rokām: „Tas ir tavs?!”
„Tagad jā, man to atdeva māsa,”
„Nekavējoties met to lietu ārā! Šodien pēc tava treniņa dosimies tev pirkt jaunu! Ar šo telefonu tu izskaties kā bezpajumtnieks! Un ja kāds tevi ar to pamanīs man blakām...”
„Nenovērsies no temata!” puisis nokomandēja un iemeta savu meitenīgo telefonu atpakaļ kabatā.
Helēna uzmetusi lūpu izvilka no somas milzīgu dzeltenu mapi.
Atskanēja zvans. Visi devās iekšā kabinetā.
„Mēs varētu izlikt paziņojumus par atrastu telefonu!” Helēna triumfēja.
„Pārāk daudz čakara . Pieteiksies vesela kaudze visādu ”biznesmeņu”, kas to paņems un pēc tam aiznesīs uz lombardu.”
„Tad, kāpēc tu to neaiznes uz lombardu? Tici man tur tu dabūsi vairāk, kā pliku paldies vai piecīti.”
Viktors jau gribēja viņai iebilst, bet nezināja ko teikt. Negribējās to atzīt, bet Helai bija taisnība. Kāpēc viņš bija uzņēmies nest šo krustu? Un kur ir garantija, ka atradīsies īpašnieks? Iemesls kāpēc puisis bija noraidījis šo domu jau no sākuma, bija dīvainā sajūta, kas viņu pārņēma uz tilta. Tajā brīdī likās, ka tas ir kaut kas ļoti svarīgs. Kaut kas tāds, kas nedrīkst tikt pāŗdots, aizdots vai kā citādi zaudēts. Tas varēja tikt tikai atdots.
Lai Helēna neuzzinātu par dīvaino vājuma brīdi uz tilta, Viktors pateica pirmo, kas ienāca prātā un devās uz savu vietu klases aizmugurē: „ Manas māsīcas draudzenei ir tieši tāds pats un viņai to nesen nozaga iedomājos, ka tas varētu būt tas pats”. Pazīstot Helēnu, šādai atrunai vajadzētu derēt.
„Nu tad veiksmi viņai to atdodot” Helēna nošņāca un izņēma vēstures grāmatu.
„Labdien klase!” skolotāja savā ierastajā histēriski optimistiskajā tonī noteica un iedzēra malku kafijas no melnas krūzes, ko rotāja amizanta saulīte ar saulesbrillēm.
„Labdien,” unisonā noskandēja apmēram četri cilvēki. Pārējiem bija vai nu dziļi vienalga par to kas notiek apkārt, vai arī citi bija jau iemiguši.
„ Šodien mēs izrunāsim jūsu kontroldarbu kļūdas, un pēc tam ķersimies tālāk ” skolotāja izņēma no atvilknes kaudzīti par sarkani sasvītrotām kontroldarbu lapām.
Viktors pilnīgas garlaicības mākts ieslidināja roku mugursomā un mēģināja sataustīt violeto telefonu. Varbūt tas nav izslēgts? Ja tā, tad varbūt pastāv iespēja atrast tā īpašnieku. Beidzot puisis sataustīja mazo, ziepju gabala lieluma telefonu.
„Viktor? Ko tu dari, ja es drīkstu vaicāt,” skolotāja stāvēja pie viņa galda turot rokās kontroldarba lapu ko rotāja bagātīgs sarkanās pildspalvas atstātais svītru raksts.
„Neko,” viņš atlaidis telefonu ļāva tam atkal iekrist somā un sataustīja lielāko grāmatu, kuru varēja atrast, „ es tikai meklēju vēstures grāmatu. Re, kur tā ir!” Puisis izspieda smaidiņu un izvilka grāmatu no somas. Vēsture bija viņa vājākais priekšmets. Vecāki viņam bija piekodinājuši, lai viņš uztur draudzīgas attiecības ar skolotāju, un izmācās mājās vismaz vēsturi. Nu bija slikti.
„Ozol, es saprotu, ka tas ir ļoti uzjautrinoši vērot, kā es sadusmojos, bet diez vai tikpat jautri ir vērot, kā tu kļūsti nesekmīgs. Šajā mācību gadā tava augstākā atzīme ir 6 un tas bija tikai vienu reizi pēc slimošanas kad jautājumus biji jau atprasījis klasesbiedriem”. Viņa noteica un uzmeta puisim uz galda viņa kontroldarbu. Divi. Zem pazemojošās atzīmes rotājās uzraksts ”Mīnuss 1 balle par neatbilstošu uzvedību pārbaudes darba laikā” . Neizpratnē Viktors paskatījās uz skolotāju.
„Tev paveicās, ka es to darbu vispār ieskaitīju! Kā lai es zinu ka tev tur telefonā nav safotografēts materiāls no grāmatas, vai arī tu neprasi atbildes ko kāda cita?”
Viktors prātā pasmaidīja par skolotājas lielisko ideju. Kā gan viņš ar telefonu, kam nav kameras nofotogrāfē kaut vai bildītes no grāmatas, un pat ja viņa telefonam būtu kamera, kā viņš varētu izlasīt konkrēto tekstu? Par redzi viņam nav ko sūdzēties, bet pat ar vampīra redzi, viņš nespētu salasīt tik mazus burtiņus.
„Tev par laimi ,tev ir iespēja visu labot. Pēc nedēļas notiek Izglītības Ministrijas organizēts konkurss. Ja tu tajā pieteiksies un uzrakstīsi kaut vai tādu darbu, kas žūrijai neuzdzītu smieklus, tu saņemsi 10 no manis, un tu vairs nebūsi nesekmīgs,” viņa ar caururbjošu skatienu un mazliet sadistisku smaidiņu sejā spīdzināja Viktoru. Puisis saprata, ka tā ir viņa vienīgā iespēja, kas tagad ir jāizmanto. Uzreiz pēc zvana viņš ies pie skolotājas un pieteiksies. Tur nebija divu domu.
„Konkursa galvenā balva ir ceļojums divām personām uz izvēlētu galamērķi, ko piedāvā aviosabiedrība airBaltic. Pieteikties var jebkurš. Kurš vēl vēlās, neskaitot Ozolu?” Skolotāja lika viņam noprast, ka viņai puiša viedoklis nemaz neinteresē, un Viktors jau ir iekļauts konkursantu sarakstā.
„Skolotāj, tas ceļojums... Vai jūs nezināt, kādi galamērķi ir pieejami?” pilnīgi negaidīti Helēna pacēla roku.
„Bērziņa, ceļojums tiek tikai uzvarētājiem. Vai jūs arī plānojat pieteikties?” skolotāja pasmīnēja.
„Uzvarētājiem?” Meitene, kas sēdēja blakus Viktoram vārdā Agnese neizpratnē ierunājās.
„Jā, es laikam aizmirsu pateikt. Konkursa darbs ir jāveido pāros. Tāpat arī jāprezentē. Bet pats labākais - pāris tiek izlozēts. Jāpiesakās jau šodien, jo rīt no rīta notiks izloze, un vakarā būs zināmi pāri. Pašu darbu tēmas gan tiks izlozētas pēc nedēļas. Tad arī tiks pateikti datumi, kad jāprezentē. Tagad droši zināmas ir tikai tēmas un tās ir...”
Viktors juta kā plakstiņi kļūst arvien smagāki un smagāki, bet par spīti tam viņš piespieda sevi blenzt uz tumši zaļo tāfeli, un to kā uz tās parādās tādas tēmas ko viņš nekad nebija pat papūlējies saprast.
Otrais Pasaules Karš, Simtgadu karš, Rietumromas impērijas sabrukums un Polijas – Zviedrijas Karš.
„Organizatori gan ir pacentušies ar tēmām. Neviena no tām nav īpaši priecīga, bet katra no šīm tēmām ir ļoti pateicīga sīkākai izpētei. Sīkāk par konkursu jūs atradīsiet šajā mājaslapā,” skolotāja uzskricelēja mājaslapas nosaukumu uz tāfeles, „Nu, kurš grib pieteikties?”
