Tātad, vēl nesen izveidoju blogu un vairākas reizes nedēļā, vakaros, ierakstu tur savas domas. Iespējams, ka kādam/-ai patiktos palasīt, tad visu varat izlasīt manā blogā - saite zem raksta pie avotiem. :)
Zemāk ir viena no manām domu plūsmām. Cerams, ka patiks, ja nē - visiem jau nevar izpatikt. :) Izsakāmies komentāros! Jauku vakaru spoki.lv lietotāji!
(Atvainojos par drukas kļūdām, ja tādas ir radušās. Dažreiz pārsitas burti un to nepamanu, bet visam vajadzētu būt kārtībā. Neheitosim arī par to, ka rakstu vispār. Neuzdodos par rakstnieku. Tās ir tikai manas domas. Ceru, ka neesmu ar tām kādu aizskāris. 
)
Iet cauri dzīvei.
Sēžot starp kokiem. Jūtot to spēku. Zem sevis - saknes. Domājot par dzīvi. Par sevi, par tevi, par cilvēkiem. Visiem, kuri ir manā dzīvē vai bija manā dzīvē. Nesēž man blakus. Nesēž starp kokiem. Nejūt to spēku. Tad - es vēlos iet viens. Pāri šai zemei, cauri kokiem. Sajust koku mizu. Tās rētas, klausīties tās stāstus. Iet gar jūru, sajust tās varenību, pie kuras mana dzīve, problēmas, kā es tās dēvēju - nenozīmīga blakus parādība dabas rimtai plūsmai. Iet vienam pašam. Ar sevi. Neatskatoties. Iet kopā ar savām domām, kuras ir nozīmīgas tikai tev. Un tad saprast, ka ir vēl kāds, citreiz pat kādi, kuri ir gatavi iet kopā ar tevi. Un - tu saproti, ka esi gatavs iet līdzi viņiem, ja pienāk tāds brīdis. Ar viņu domām. Cauri dzīvei. Ielaist viņus, savās domās un savā dzīvē. Mazā un nenozīmīgā, pie jūras. Vējainā naktī.
Vētrās nevar iet viens. Vētrās, kad gribas būt vienam, tad - var neizturēt. Un vētrās dzimst tie ar kuriem mēs ejam cauri dzīvei. Pāri visam. Cauri vējam, lietum, kupenām un krusai. Pāri zemei, cauri kokiem. Tie būtu vecāki, brāļi vai māsas, draugi vai citreiz tas ir vienīgais, kurš ir palicis - tavs četrkājainais draugs. Vētrās ir svarīgi palikt pie zemes. Palikt pie zemes, tad, kad tevi mēģina no tās atraut. Kad vētra sajauc tavas domas, kad vētra sajauc tavu dzīvi. Tad - tie, kuri iet tev blakus. Tu viņus vari neredzēt mēnešiem, bet, īstajā brīdī - blakus. Cauri vētrai. Tu viņus vari nepazīt gadiem. Redzēt pirmo reizi. Saprast - mēs iesim kopā. Cauri vētrām.
Divatā. Viens otram. Raudzīsiemies rāmajās debesīs un apbrīnosim zvaigznes. To siltumu, ko tikai tās spēj sniegt ar savu vēsumu, jo blakus - vienīgais. Cilvēks. Sēdēsim starp kokiem. Divatā. Sajutīsim to spēku, no saknēm uz mizas. Stāstus cauri vējam. Stāstus no lietus lāsēm, kuras rotaļājas uz stikla. Ar vienīgo. Vētrās. Kopā. Ar to, kurš paliks. Līdz mūžam. Pat tad, kad būs tevi iepazinis labāk nekā tu.
~ Dotfan
