Sveiki.
Pastāstīšu jums par notikumu, kas man iedeva ļoti lielu pieredzi.
Pēc šī notikuma, es sapratu, kad man ir ļoti paveicies.
Pienāca, ja nemaldos kārtējā piektdiena.
Vecais klases biedrs, ar kuru gāju no 1. klases, katru piektdienu taisīja pirtis.
Pirts bija kautkur Babītē, īsti neatceros.
Tālu no Babītes centra.
Vis bija OK, aizbraucām uz centru, pie okupācijas muzeja, sagaidīju klasesbiedru, līdzi vēl bija citi klasesbiedri, un draugi.
Atbrauca 2 autobusi, kurus bija noīrējis klases biedrs.
Visi sakāpām, bija daudz cilvēki, ja nemaldos pāri 200.
Puse sēdēja, puse stāvēja kājās, autobusos.
Aizbraucām uz pirti, kā jau pirtīs vis notiekās, ballīte, dzeršana, utt.
Sākās kautiņi, utt.
Gribējās pie savas meitenes atpakaļ, pagulēt, samīļot viņu, iedot kādu bučiņu :)
Pirtij bija 2 izejas, un ieejas.
Sākumā to nebiju ievērojis, saģērbos, paņēmu somu, un devos ceļā.
Kad braucām visi uz pirti, ievēroju, kad tuvu pirtij ir autobusa pietura, izgāju arā no pirts.
Bija 2 ceļi, nesapratu kas notiek.
Bija jābūt 1 ceļam, ok, padomāju, tas jau tapēc kad pirmstam bija kupenas.
Un var gadīties, kad otro ceļu neredzēju.
Nolēmu iet pa jebkuru ceļu, domāju abi aizvedīs līdz pieturai.
Tagad, tā forši padomāju, kur man bija prāts, pulkstens tad bija tikai 3:00, no rīta.
Autobusi nejiet.
Bet tajā mirklī gribējās ātrāk tikt pie draudzenes, pagulēt utt.
Gāju, pēc kādas 1h, sapratu kad esmu apmaldījies.
Pazvanīju savai meitenei, pazvanīju draudzenei, draugam, un pateicu kad varbūt jūs runājat ar manīm pēdējo reizi, jo zināju, ja mežā apmaldās, nav lielas cerības iziet no meža ārā.
Pietam, bija ziema, aukstākā cik tur gados, un tieši tā diena, kad bija -29C°.
Nebija man cerības, maldījos, maldījos.
Gāju pa ceļiem, kājas nosalušas, sāku dzirdēt trokšņus, zari brakšķ apkārt man.
Mazam man stāstīts bija, kad mežos dzīvo raganas utt.
Protams visu laiku nedomāju par to, jo biju diezgan izaudzis no tā vecuma.
Bet kad dzirdēju trokšņus, sāku domāt, izsklausās muļķīgi, bet tā bija.
Domāju kad velns ir atnācis, vai sazin kas.
Sākās parādīties ēnas, utt.
Jo spēka nebija man, biju pārsalis, un nebija cerība.
Gāju, gāju, mobīlais jau sen bija izlādējies, un nebija ar ko parunāt.
Pēkšņi izgāju, uz mājiņas, kas bija meža vidū.
Redzēju kad kāds ir mājās.
Jo logā dega gaisma.
Klauvējos pie logiem, pie durvīm, kādas 30 min, vai vairāk.
Atkal nebija cerības, biju gatavs jau, gulēt pie lieveņa.
Jo spēks nebija tik tiešām vairāk, un nejutu vairāk aukstumu.
Jo vis kas bija jūtams, vairāk nebija.
Tad pēkšņi, pieklauvēju pie loga ļoti stipri.
Atvērās durvis, un iznāca vecītis, un vaicāja, kas noticis.
Pastāstiju, kad esmu apmaldijies.
Ieaicināja mani iekšā, un tur vecenīte, abi veci vecīši, ļoti laipni.
Piedāvāja man karstu kafiju, es atteicos, jo redzēju kad viņiem pašiem grūti dzīvot, bet mani pielauza, izdzēru, sarunāju ar vecīti.
Kad viņš man uzzīmēs karti, kā tikt līdz tuvākajai pieturai.
Pietura bija kādus 3km, vai vairāk.
Viņš zināja tikai vilciena pieturu, es piekritu.
Un pēkšņi atcerējos, kad gāju projām, man somā taču bija maize, un iepakojumā desa.
Uzcienāju vecīšus abus, pats iestiprinājos pirms ceļa.
Un gāju projām.
Ārā vēl bija auksts.
Gāju caur mežu, skatīdamies kartē, karte bija, papīra gabals, un līnijas, novilktas ar zīmuli.
Nonācu pie ceļa, gāju, gāju, stopēju, stopēju, bet neviens nepiestāja.
Pēc garā ceļa, nonācu līdz pieturai, iekāpu autobusā, un pats tagat vēl brīnos, kā tik ātri tiku Āgenskalnā.
Pat neatceros ar kādu autobusu, braucu.
Bet zinu tas bija ļoti ātri, laikam biju iemidzis autobusā.
Tiku beidzot pie savas meitenes, izstāstīju visu.
Un vis skumjākais, šajā stāstā ir tas, kad centos tikt par spīti visam pie savas meitenes.
Runāšu atklāti, tagat, jau viņa ir pagātnē.
Viņa mani pameta. :)
Katru reizi kad atceros šo stāstu, es atceros savu bijušo.
Sāpīgi, bet tāda ir dzīve.
Piedodiet, par gramatiku.
Bet stāsts ir paties.
