Mēs satikāmies aukstā ziemas vakarā.
Tu nāci man pretī ar kaktusu rokās.
Viņš bija ass, bet tu nāci ar mērķi
Un uzdrīkstēšanos.
Tā mēs sēdējām un runājām caur kaktusu,
Mazu, bet ar lielu apslēptu tieksmi,
Kuru mēs nesapratām vēl.
Pienāca mūsu pirmais pavasaris.
Mēs staigājām pa meža takām
Un runājām caur reibinošo maijpuķīšu smaržu.
Tā mums palīdzēja saprast lietas un vēlmes,
Ko vēlamies kopā sasniegt.
Bija saplaukušas arī narcises
Un mūsu jūtas arī plauka un kļuva spēcīgākas.
Tu runāji caur narcisēm tik patiesi un skaisti.
Šīs bāldzeltenās narcises vienmēr paliks man atmiņā,
Jo tās mūs padarīja stiprākus.
Tā mēs gājām roku rokā un iegājām vasarā.
Tad tu mani pārsteidzi ar pirmajiem īrisu ziediem.
Mēs runājām skaidri un ticējām laimei.
Tu devi man solījumu, ka vienmēr es būšu tev un tu man.
Karstās vasaras dienās mēs veldzējāmies skaidrajā ūdenī,
Runājām caur ūdensrozēm, caur ūdens lāsēm,
Kas bija nosēdušās uz tām un zaigoja saules staros.
Vēlos vakaros mēs staigājām pa saulrieta pielietām pļavām
Un runājām caur margrietiņām.
Apgūlāmies pļavā un vērojām kā ap mūsu galvām
Šūpojas margrietiņas.
Mēs ilgi, tā gulēdami, runājām
Un likās, ka pat tās par mums sačukstas.
Mēs klausījāmies kā zilie zvaniņi maigi ieskanas
Un jutām uzticību sevī.
Tad mēs runājām, sēdus piecēlušies,
Cieši sakļāvušies, nebeigdami vien runāt,
Jo zvaniņu maigās skaņas mūs bija apbūrušas.
Caur vasaru iedami un runādami,
Mēs nepamanījām kā pienāca rudens.
Mēs sākām runāt caur rozā rozēm,
Zinu, ka nedaudz kautrīgi -
Kā no jauna iemīlējušies.
Tad arī runājām caur dzeltenām rozēm
Un smējāmies, un bijām patiesi laimīgi.
Mēs ilgi runājām caur gladiolām.
Un vēl aiz vien, mīļi un sirsnīgi.
Pēkšņi tu sāki runāt caur asterēm
Un es tevi vairs nesapratu,
Nezināju iemeslu
Kāpēc tieši caur Ķīnas asteri tu runāji -
Kāpēc?
Un tad es sāku ar tevi runāt caur kallām
Un asaras ritēja pāri maniem vaigiem,
Bet tu mani pārtrauci un sāki runāt caur orhidejām.
Tu centies atklāt kādu apslēptu noslēpumu. \
Mēs ilgi runājām caur orhidejām,
Pie galda sēžot un tēju lēni malkojot.
Mūsu emocijas kļuva vienādas,
Mēs atkal sapratām viens otru.
Un tad tu pienāci pie manis
Ar Alpu vijolīšu podiņu rokās.
Tavs skatiens bija tik patiess,
Pieskārieni tik jutekliski.
Tava balss, runājot caur vijolītēm,
Bija maiga vēja dvesma, kas pūš vijolītēs.
Drīz būs pagājis rudens un sāksies ziema.
Ceru, ka tad mēs vēl aizvien
Runāsim gan caur rozēm, gan kaktusiem.
Ceru, ka mēs vēl ilgi, roku rokā iedami,
Caur visu dzīvi, varēsim runāt,
Jo man patīk klausīties tavā samtainajā balsī,
Tavos patiesajos vārdos.
Man tas tiešām ļoti patīk!
