Sveiki,
Sāksim ar to ka šis ir mans pirmais raksts, ja būs pietiekami like, varbūt uztaisīšu vēlvienu.
Tātad es dzīvoju kojās un kā jau zinat (tie kas dzīvo dienesta viesnīcās) tur tualetes bieži vien ir nočurātas, nokakātas un teiksim ka sūdi var arī atrasties uz grīdas pie paša poda un tamlīdzīgi. Šodien es no kojām līdz veikalam pavadīju draudzeni, kas tālāk devās pati savā ceļā līdz autoostai, pats devos atpakaļ, jo braucu mājās veselas 2 stundas vēlāk. Atpakaļ ceļā līdz dienesta viesnīcai man pie tuvākās pilsētas autobusa pieturas sagribējās pa lielam, nu nedaudz tikai. Netālu no pieturas ir kebaba ēdnīca vienreiz tur biju un iedomājos par to kā būtu tur paēst, bet tad es atcerējos, ka tur paēdot man uzreiz vajag uz labierīcībām, dēļ asās mērcītes kas man ļoti garšo, bet mans kuņģīts to ne pārāk labi uzņem kā ciemiņu.
Ejot tālāk savu ceļu ļoti skaisti spīdēja saulīte un man palika nedaudz siltāk, likās ka pat nedaudz iesvīstu, sākumā domāju ka tas no siltā laika un saules, bet nē tas bija manas taisnās zarnas saturs. Jau pusceļā man likās ka būs jāliek rokas pie pēcpuses un raitā gaitā jātipina uz tuvāko tualeti, bet es kā īsts vīrs turējos ar sarkaniem vaigiem lai tikai nepieliktu bikses.
Ar to kādas bija manas vajadzības es protams devos pa tuvāko ceļu, uzejot uz zemes ceļa es palaidu brīvība nelielu devu savas vīrieša smakas. Nezinu kāpēc man tik ļoti vajadzēja nokārtoties, pēc brītiņa es ieraudzīju lielo ēku, kurā es dzīvoju, un es jau redzēju tualetes logus un iedomājos cik labi būtu nolikt vienu plācenīti.
Tuvojoties dienesta viesnīcai no manis izspruka gāzīte, šoreiz jau ar skaņu, tādu rupju, kas ilga vismaz 2,5 sekundes. Pie pašām durvīm nometu vēlvienu, tas jau bija nedaudz indīgāks un pat normāli saost varēju to. Ieejot dienesta viesnīcā es nekavējoties devos uz istabu un meklēju tualetes papīru, tad atcerējos ka man tā vairs nav jo beidzās jau otrdienā.
Apsēdos lai vieglāk noturēt savu anālās atveres saturu, bet tas nelīdzēja un man ātri kautkas bija jāizdomā. Tad es atcerējos par tualetes papīra rullīti kas stāvēja maisiņa ar kuru es eju uz dušu, jo tur arī ir tualete un tur var padomāt. Ātri sameklēju to un devos uz mazmājiņu. Pie tās durvīm no manis izspruka tāda ļoti spalga skaņa itkā dibens sacītu ka nu pat būs biksēs bet es atrados tikai metru no nākošajām durvīm kas ir visvarenā ieeja uz manu padomāšanas kabinetu.
Uz mana rullīša bija diezgan pamaz papīrīša es domāju ka būs vēl jātīra poda mala un nekas no tā nepaliks manai pakaļai. Un tad paverot durvis es to ieraudzīju, mans ilgi gaidītais sēdeklīts, tikko notīrīts nomazgāts un dezinficēts, jo pulkstens bija 15:09 un vietējā apkopēja tur bija pastrādājusi, es pārlaimīgs novilku bikses, nemanot mana pēcpuse uzreiz laida ārā mazas pirdiena skaņiņas kas lika ātri apgriesties un apsēsties uz poda.
Apsēdies es sāku gaidīt pagāja 30 sekundes, es sažmiedzis zobus un skaļi elpojot ar lielām poļveidīgām acīm kas nekavējoties mainīja to izskatu uz šaurām, kā ķīniešiem es sāku spridzināt. Tas bija negaidīti liela izmēra sprungulīts, arī dupsis nedaudz iesāpējās, pat likās ka ieplīsa vai arī es zaudēju nevainību dibēnā no iekšpuses uz ārpusi, bet tad tas vienkārši izkrita. Tad uz mazāk kā milisekundi es biju satraucies par to ka mana laimīgā minūte tiks sabojāta dēļ klucīša lielās masas kas atsitoties prēt ūdeni kas atrodas ķipītī un tas izraisīs šļakatas, kas tiks uz mana dibena vaigiem. Jo ziniet ja tā notiek tad visa tā labā padarīšana ir postā.
Bet pateicoties Dievam par šo brīnumu, tas nenotika. Es jutos atvieglots, tā arī bija. Bet pēc ne vairāk kā desmit sekundēm bija sajūta ka būs vēlviens tāds pats pikucis kas nāks arā no mana tūpļa gaismas ātruma, nemanot apsēdos atpakaļ uz poda un tas notika, es nopirdos. Es biju šokā, bet šis negaidītais likteņa pavērsiens tomēr bija beidzies un ceļoties augšup es noslaucīju savu pēcpusi un liecoties pēc biksēm atkal palaidu gāzīti, tā ilga apmēram 2 sekundes. Nedaudz apmulsis es uzrāvu bikses gandrīz līdz padusēm, nolaižot ūdeni es domāju ka tas briesmonis neaizskalosies un man būs jāgaida kamēr ūdens atkal uzpildīsies un tas būs jādara atkal un atkal bet nē man paveicās, domājams tiešī tā kabīnīte nebūs izmantojama vismaz kādas 32 minūtes ar sarkaniem es vaigiem, bet pašpārliecinātu smaidu izgāju no labierīcību telpām, gaitēnī uz mani spīdēja skaistā februāra saulīte.
Vēljoprojām priecājos ka nepieliku bikses vienu metru pirms poda, ja izlasījāt vispāŗ līdz šim tekstam pateicos, ja nē nu tad neko darīt, nekas. Novēlu jus arī tikt līdz pašam ķipītim un lūdzu nekakājiet uz poda malām.
