Nu es, tik tā, īsumā pastāstīšu, kā esu cīnijusies pret tiem, kas uzskata sevi par pasaules nabām.
Pirmkārt esu bārene. Tas jau visam piedod vēl tumšāku krāsu. Nu tā sanāca, ka mamma mani negribēja. Mani mamma pameta kad man bija 1gads. Mani paņēma audzināšanā viena sieviete, kuru tagat uzskatu par vienīgo tuvāko cilvēku un ir kāda, kuru no tiesas varu saukt par savu mammu. Nu man bija 4 gadi kad mani pieņēma laba ģimene. Ģimenē bija labs tetis un mamma ar lielu māju. Es biju kluss bērns. Nu dzīvoju labi. Biju vienīgais bērns, īsta lutekle es domāju, ka manā dzīvē nekad nebūs nekā slikta. Tiesa tētis bija stingrs ar raksturu. Bija laikā jābūt mājā utt. Mamma tāda pati bija. Bet ja es ko vēlējos es to dabūju. Bet skaistais periods beidzās, kad sākās, lielāko daļa jauniešu murgs, skola. Es tak dzīvoju laukos tur gotiņas, suņi. Nu takā man bija pāris ''draudzeņu'', tad skolā iejusties nebija grūti. Bet pienāca 2 klase un sākās nepatīkama lieta, takā man mājā bija sunīši, es tos vienmēr paijāju, nu var jau būt, ka tā suņu smaka nedaudz bija man piesūkusies, nu var jau būt, bet gardarobē viena meitene, tad kad visi ģērbās, kliedza, ka es ožot ļoti pēc suņa. Bet es tak biju tīrīga, drēbes visas saliku skapī, mazgāju pati drēbes.
Nu, bet šī lieta, sačakarēja visu prieku par skolu. Par spīti tam, ka pēc šī negadījuma smaržojos vienmēr, tas nepalīdzēja, tāpat teica, ka es redz smirdot. Tas ilga ilgi. Man neprasījās pēc firmas zīmolu drēbēm un pēc jaunākajiem telefoniem. Bet redzi, tamdēļ, ka man nebija nedz jauns telefons, ne jaunas dizaineru drēbes mani pazemoja. Sauca par bomzeni utt. Lai gan mana gimene bija kārtīgi turīgi cilvēki. Nu prasīsiet ko darīja skolotāja? Neko, viņa pateica,ka bez uguns nav dūmu. A ko tad es pretī varēju visai lielajai klasei pateikt, ka uzreiz man draudēja, ka sasītīs mani, ja teiksu kautko viņiem. Nu labi man bija laba ģimene, bet ar novecojušu domāšanu. Teica, lai es esu ar asu mēli. Nu vārdu sakot nekāda palīdzību, ne no viena nesagaidīju. Mani sūtīja pie psihologa, itkā es būtu tā visa ļaunuma sakne. Nu attiecīgi manas atzīmes bija katastrofa. Nu tā nomocijos tajā nolādētajā skolā līdz 9 klasei. Pienāca oktobris un no rīta pamodos, negribēju celties un iet uz skolu. Mamma ienāca mana istabā un es viņai teicu ka es tajā skolā vairs kāju nesperšu un sāku histēriski raudāt. Beidzot mana mamma saprata. Tam bija jāpieliek punkts. Aizmirsu piebilst, ka mans tētis, kad gāju 8 klasē, nomira. Tas arī man lika visu pārdomāt. Klasē valdīja arī paradokss, bagātu vecāku bērni, es tur neko nevaru darīt, tāda bija skolotājas atbilde. Nu kāds gan man bija atvieglojums, kad pārcēlos mācīties uz citu skolu. Tā skola bija īsts pretstats tai skolai. Maza jauka skola. Tur es pabeidzu 9 klasi bez nevienas nesekmīgās atzīmes un bez 4. Nu tad es iestājos arodskolā par automehāniķi. Vienkārši pieredze mācīja, ka neiet tur kur ir meitenes. Visas meitenes vienmēr teica, ka esu neglīta un man nebūs neviena puiša. Nu tur viņas kļūdijās, man bija ļoti daudz pielūdzēju, kad nomainīju skolu. Nu arodskolu nepabeidzu, jo paliku stāvoklī, 18 gadi jau man bija. Tagat dzīvoju Rīgā un mācos Rīgā. Esu laimīga ar ģimeni.
Šo es stāstu, lai neviens nepadodas. Ne jau visiem ir sliktāk par mani un ne visiem ir labāk par citiem. Nepadodieties, jo gaišais laikmets pienāks tad ,kad to vismazāk gaidīsiet. Dzīvojiet un baudiet dzīvi un nesūdzties par salauztu sirdi vai salauztu nagu, tas ir pats lielākais sīkums, tas kas manā dzīvē noticis man ir kā stimuls tam, ka ir vērts dzīvot un ir iespējams būt laimīgiem.
Tālāk bilde ar mani un manu meitiņu.
