Labvakar spocēni!
Es vakar rakājos pa vecām mapēm un atradu savu 14 gadu dzejolīti! 
Baudat!
Ābols
Zaļš un skābs tas kokā karājas,
Un kārojas tik ļoti
Kā saldējums.
atstarpe
Pāri sētām, žogiem un mūriem es līstu,
Lai tik sagaršotu to.
Skābu, zaļu, tik sulīgu,
Kā pavasara pirmās bērzu sulas.
atstarpe
Gandrīz katrā dārzā to atrast var,
Un, kad mēle to skar.
Ahh...Vārdiem neizsakāma šī garša,
Smarža, Tā spilgtais zaļums,
Kurš kā īlens acī dur.
atstarpe
Pat no tāluma to sajust var,
To nāsis kairinošo smaržu.
Ābols, ābols, ābols.
Manas dzīves gardākais kumoss.
atstarpe
Cik daudz gan es atdotu,
Lai pagalmā parādītos Tu.
Liels, apaļš, zaļš,
Un tik trakoti skābs.
atstarpe
Ak, manu zaļo, skābo draug,
Drīz saltums nāks.
Ko td mēs abi darīsim?
Vai ietīsim seģenē un sildīsim
Ar patvāra karsto elpu?
atstarpe
Vai liksim Tevi siltā sprostā un
Barosim tik ar ūdeni?
Drīz jāšķiras mums.
Manu lielo, skābo, zaļo draug!
atstarpe
Tiksimies atkal nākamgad,
Kad būsi tik
Kārdinoši zaļš un skābs.
Ehh....Uzjundija vecās atmiņas...(ilgi bij jāraksta :D) Visp baigi lielais poets biju :D
And tas siltais sprosts ir domāts kā siltumnīca! :)
Ceru, ka patika!
P.S Un ļoti atvainojos par tām 'atstarpēm' vnk nevar atstāt enter!
