Šis būs mans pirmais rakstiņš un orģināls.
Jau labu laiciņu rakstu dzejoļus, tāpēc jūsu uzmanībai būs mans viens no garākajiem.
Cerams, ka jums patiks.... ja būs atsaucība... būs vēl...
Patīkamu lasīšanu :)
PALIKŠANA
Tavas acis tik tuvu,
Tavas lūpas vēl tuvāk,
Tu esi man blakus,
Tu kaut ko čukstus saki.
Es sāku raudāt,
Es nevēlējos to dzirdēt,
Šos vārdus, kuri tā sāp
Es nevēlos vairs būt,
Būt tev blakus...
Es nomirt vēlētos....
Tu neskaties man acīs
Tev kauns par to,
Ka manas acis ir pilnas.
Pilnas ar asarām,
Kuras nepārstāj plūst
Tevis dēļ.
Tavas lūpas atkal,
Kaut ko klusi čukst.
Šoreiz gan tās atrunas ir.
Bezjēdzīgas un nevajadzīgas
Atrunas!
Tu domā, ka ar šīm atrunām
Esi nomierinājis mani,
Bet tu kļūdies....
Pēc sekundes jau
Tavi soļi pazūd tumsībā,
Starp manām asarām
Un neciešamām sāpēm.
Tu atstāji mani vienu
Ar sirdi salauztu,
Kuru cenšos salikt.
Salikt kopā,
Bet tas nesanāk.
Sirds gabaliņi
Ir tik mazi un smalki
Kā smilšu graudiņi jūrmalā,
Kuri birst caur pirkstiem
Kā manas asaras...
Es lūdzu tevi!
Saliec sirdi!
Es tiešām Tevi
Uz ceļiem sabrukusi, lūdzos:
Saliec to kopā!
Bet diemžēl es tev vienaldzīga
Esmu palikusi.
Un mani tu vairs nedzirdi,
Tu esi jau tālu prom.
Prom no manis
Un no manas dzīves.
Tagad, kad mana sirds
Vēl joprojām tik stipri sāp,
Es tomēr tev teikšu,
Lai arī iespēja tev to sadzirdēt niecīga:
Nenāc manā dzīvē vairs atpakaļ,
Nav vajadzīgas man liekas cerības
Un liekas sāpes,
Jo zinu, ka uz palikšanu tu nebūsi.
