2010. gada 7. janvārī man bija jāiet pie friziera. Dienu iepriekš es pierakstoijos ar domu sevī ko mainīt un arī mainīt dažas lietas savā dzīvē.. Tā nu pienāca nākamā diena un brīdis kad jau biju tur.. pagāja kādas divas stundas un bija tapusi jaunā frizūra.. biju ļoti priecīga un apmierināta ar rezultātu.. Tā nu nodomāju, ka šī diena ir izdevusies un nekas nevarētu noiet greizi.. Sagaidiju savu puisi un savu labāko draudzeni, un tālāk gājām uz manas mājas pusi..
Tākā dzīvoju privātmājā, ar diviem stāviem gājām visi trīs uzreiz augšā. Pirmajā stāvā ir manu vecvecāku mājas. Pagāja kāds laiciņš un tad arī sākās mans bēdīgais stāsts.. Manas sarunas ar draugiem pārtrauca omes zvans, kura raudošā balsī prasija vai esmu mājās, jo opim ir slikti.. Mana atbilde bija sekojoša un es steidzīgi skrēju lejā.Tur uz zemes un sienām ieraudziju asinis. Ieejot izstabā ieraudziju opi, kurš gulēja gandrīz bezsamaņā. Tad atkal sekoja omes zvans kurā ome paskaidroja, kādas zāles opim jāiedod. Neko nebija iespējams iedot, jo opis no visa atteicās. Zvaniju mammai, kura uz doto brīdi bija aizģājusi uz veikalu. Opis gulēja un neko nespēja pateikt.. Es pati biju aizmirsusi par savu puisi un labāko draudzeni kuri biaj palikuši augšā.. Manas domas bija neaprakstāmas.. Domāju tajā brīdī, ka šīs nebijā tās pārmaiņas dzīvē kuras es gribēju.. Man ar opi nebija ļoti labas attiecības, bet tomēr tas bija mans vienīgais opis kuru es mīlēju.. kāpēc es runāju pagātnes izsteigsmē ? Tāpēc kad viņš nomira tieši šajā dienā. Joprojām nožēloju, ka atnākot mājās neiegāju pirmajā stāvā un nepaskatijos kautvai ko nenozīmīgi, tikai lai būtu glābusi opja dzīvību. Gribēju ar jums padalīties ar šo stāstu, jo jau ir pagājis gandrīz gads, kopš šī notikuma un tas joprojām ir tikpat sāpīgs, kā toreiz.. Šie būs pirmie Ziemassvētki bez opja..
Šodien ome pajautāja, vai braukšu ar viņu uz kapiem, aizdegt svecītes, jo opim butu šonedēļ palikuši 70 gadi. Atceraties, ka vecus cilvēkus nevajag atstāt novārtā. Tomēr, daudzas lietas ir jānožēlo pēctam, kad šo cilvēku vairs nav. Arī es nožēloju, ka vairāk nepavadiju laiku ar opi, lai uzlabotu attiecības, un, ka tik bieži neapciemoju viņu um omi, kautgan abi atradās vienu stāvu zemāk. Tagad pie omes cenšos ieiet katru dienu.
