Pat īsti nezinu ar ko iesākt. Nu, laikam jāmēģina (brīdinu – teksts būs garš). Šodien ir sestdiena un šīs darba nedēļas laikā pilnīgi nekas aizraujošs nav noticis, bet man vienalga gribas uzrakstīt visādas riebīgas lietas, kuras skar mūziku, uztveri, meitenes un citu, kas saistās ar tikko uzskaitīto. Es „lēkāšu” pa tēmām un iespējams atkārtošos, jo gribas vienā tekstā izlikt visus tos sūdus, kuri ir sakrājušies un, neteikšu, ka neliek mieru, bet vienkārši kaitina.
Nu lūk, laikam būs jāsāk ar to, ka vakar braucu vilcienā un dzirdēju (jā, es dzirdēju pat tad, kad manās ausīs atradās kvalitatīvas, troksni slāpējošas Phillips austiņas) kā pāris vietas uz priekšu, spriežot pēc balss, 15 – 16 gadīgas meitenes klausās un piedzied līdzi tiem sūdiem, kurus tagad visi klausās vai vismaz ir dzirdējuši. Jums tā kā būtu jānojauš, ka es runāju par Keshām, Perijām, Rihannām, pusdolāriem, SD, Timati un citām mūzikas industrijas uzpūstajām atraugām. Nestrīdēšos – katram ir sava gaume, bet tomēr es gribētu kaut ko pateikt... Vai drīzāk pajautāt – kas jums patīk tajās dziesmās? Lielākajai daļai tādu dziesmu teksts ir nekāds. Maigi teikts – nekāds, es teiktu ka pilnīgs sūds, verbāla caureja. Es pat parādīšu kādu piemēru - http://www.6lyrics.com/tik_tok-lyrics-kesha.aspx . Kaut nositiet mani, bet teksts ir totāls sūds. Visa dziesma ir par to, kā viņa ballējas, dzer un vienkārši bezsakarīgs teksts. Es nebūšu tik kritisks – var jau šitādu mūziku paklausīties klubos un tā tālāk, jo, diemžēl, Viktoru Coju (par ko es tūlīt arī runāšu), klubos/bāros atskaņot būtu vienkārši tizli. Kaut gan – bāros būtu tieši tā mūzika, kas jāatskaņo. Jā, jāpabeidz par tiem tekstiem (piedodiet, ka es tik daudz lēkāju pa tēmām, es negribu pēc tam kārtot savu tekstu – rakstu, ko domāju). Augstākpieminētajā piemērā teksts ir par vienām ballītēm, puišiem/meitenēm, seksu, nereti narkotikām, kaut kādu sūdu, kas like man rīstīties un gandrīz rauj uz nelabumu (jā, varat teikt, lai es tos sūdus neklausos, bet tomēr ikdienā vienalga nākas saskarties, lai kur tu neietu). Visas šīs zvaigznes ir uzpūstas, tekstu pašas nedomā, melodiju arī – viņas vienkārši IZPILDA dziesmas. Manuprāt tas ir galīgi stulbi, jo var teikt, ka, sauksim viņus par estrādes māksliniekiem, viņus izvēlās dēļ kādiem parametriem (balss, izskata), bet pašiem iekšā nekā nav, vai arī ir, bet varēja to ielikt tikai vienā dziesmā (Rihanna – Umberella? (kaut gan es tāpat šaubos, ka viņa pati sakomponēja to dziesmu)). Pēc tam iet vieni sūdi, katra dziesma līdzīga iepriekšējai, teksts nekāds.
Jā, kā jau minēju – gribēšu parunāt par Viktoru Coju (Viktor Tsoy, Виктор Цой). Pēc gadījuma vilcienā, kad dzirdēju meitenes klausoties tādus, pēc manām domām mēslus, atbraucu mājās un nolēmu paklausīties Cojam arī citas dziesmas, jo līdz šim man ir patikusi (drīzāk – biju noklausījies) tikai vienu dziesmu, kas, manuprāt viņam un viņa grupai (КИНО) ir vispopulārākā – “Группа крови”. Biju pārsteigts – kaut gan manā mp3 pleijerītī ir dažāda mūzika (dubsteps, simfoniskais roks, metāls, krievu častuškas, reps) un klausos es to visu, tomēr viena dziesma vienkārši made my day tikai ar tās vārdiem (es parasti dziesmas vērtēju pēc melodijas vai noteiktas vietas dziesmā). Šo dziesmu varat noklausīties patinot zemāk (jā, dziesma ir krievu, ja nesapratīsi vārdus, varētu būt pagrūti). Lūk, un ko es gribu saukt par normālu mūziku. Diemžēl es definēt to nevarēšu (vispār jau varētu, bet tad sanāktu tizli). Šodiena iesākās visai sūdīgi, diezgan daudz sīku problēmu, darbiņu, ārā laiks arī nebija no perfektajiem. Ja es sāktu klausīties mūziku, ko es parasti klausos, tad mans noskaņojums īpaši nemainītos, bet Coja dziesmā piedziedājums ir tāds, kas, liekas, burtiski par 360 grādiem apgrieza man smadzenes – man uzreiz palika labs garastāvoklis, jutos pacilāts, likās, nekas nevarēs man sabojāt garastāvokli atkal (kā izrādījās, es kļūdījos). Es pat iztulkošu piedziedājumu viņa dziesmā –
“Bet ja kabatā ir cigarešu paciņa, tas nozīmē, ka viss šodien nemaz nav tik slikti.
Un ir biļete uz lidmašīnu ar sudrabotu spārnu, kura paceļoties zemei atstāj tikai ēnu.”
Salīdzinājums ar daļu no Keshas teksta –
“Before I leave, brush my teeth with a bottle of Jack
Cause when I leave for the night, I aint coming back
Im talking - pedicure on our toes, toes
Trying on all our clothes, clothes
Boys blowing up our phones, phones
Drop-toping, playing our favorite cds
Pulling up to the parties
Trying to get a little bit tipsy”.
Pilnīgi iespējams, ka daudziem tas Coja teksts liksies bullshit’s vai tamlīdzīgi (iespējams, ka nesmēķētājiem), bet tomēr tekstā ir sava doma – dziesma pati pat nav no tām ar jautro melodiju, es pat drīzāk teiktu, ka skumīga, bet, velns parāvis, tas teksts man uzlaboja garastāvokli un es pat nezinu kāpēc.
Ja reiz sāku runāt par Viktoru Coju, tad varētu arī pastāstīt par viņu drusciņ vairāk – dzimis Ļeņingradā, 1962. gadā, ir ļoti slavens padomju laiku mākslinieks, miris 1990. gadā, uz Sloka – Talsi šosejas 35. kilometra. Šis mūziķis ir dibinātājs grupai “КИНО”, kurā pats dziedājis, spēlējis ģitāru, rakstījis tekstu un sacerējis mūziku (salīdzinot ar miskastē metamajām mūsdienu zvaigznēm). Ir filmējies pāris filmās.
Un tomēr, slēdziens ir viens – lielākā daļa vienalga klausās tos sūdus, kas tagad skan pa radio. Es nesaku, ka pilnīgi viss ir zemē metams, ir arī labas dziesmas, bet tomēr jums būtu jāpiekrīt, ka tādas tiešām ir maz.
Otra lieta par ko es gribēju parunāt ir tā, ka mēs dzīvojam sūdubedrē. Pats stulbākais ir tas, ka mēs to lieliski zinam, bet neko nedaram (es arī neko nedaru). Izejot ārā pastaigāties paliek pretīgi, jo apkārt viss ir pelēks, cilvēkiem ģīmji ir nekādi, staigā iebāzuši savus purnus jakās, skatās uz zemi un ir galīgi nelaipni. Paprasot kādam cigareti (nedaru to bieži, bet dažreiz sanāk) uz tevi paskatās tā, it kā tu tūlīt viņam zagsi telefonu un muksi prom (vismaz ar mani tā gandrīz vienmēr notiek). Bieži sanāk tā, ka kaut kur ejot ieraugu bomzi (neteikšu bezpajumtnieku, man nepatīk tas vārds), kurš mēģina piepīpēt pēdējo benāru, ko izvilcis no kabatas. Es viņam vienkārši pieeju klāt un iedodu cigareti, kaut arī viņš man to nav prasījis – un jūs pat nevarat iedomāties, cik patīkama sajūta ir no bomža saņemt smaidu, kad apkārt visi uz tevi skatās kā uz tautas ienaidnieku. Vēlētos ieteikt visiem būt kaut nedaudz pozitīvākiem un atsaucīgākiem, jo savādāk ir pretīgi atrasties sabiedrībā, kur apkārt ir sveši.
Nākošā lieta, ko es drīzāk vēlētos meitenēm pajautāt, lai paskaidro (varbūt jūs arī esat dažādas, bet šito esmu dzirdējis jau no vairākām, bet vēl aizvien nesaprotu). Vairākas reizes ir gadījies dzirdēt, pašam pieredzēt to, ka, veidojot kaut kādas attiecības ar meiteni, viņa īsti neko no otras puses nedara, bet vienalga ar tevi, kaut nosit - nepateikšu kāpēc, satiekas. Uz jautājumu – “kāpēc?” atbilde ir “es pati nezinu, ko es gribu”. WHAAAAAAAAAAAT? Ja tu nezini, ko tu gribi, tad, piedod, tevi vienkārši nekas nesaista ar otru pusi, un tad rodas jautājums, kāpēc tu satiecies vēl ar viņu. Man kā puisim uz to ir tikai viens izskaidrojums – tev ir vēl tādi 10 puiši un tu nevari izvēlēties/tev patīk ar viņiem visiem ik pa laikam satikties. Bet ja tā nav, nu tad piedod, ko tu vispār zini? Tas varētu būt tas pats, kas izsalkušam vai paēdušam cilvēkam pajautāt – vai tu gribi ēst?, un viņš tev atbildētu – es nezinu. Stulbi, bet nu gribētos dzirdēt meiteņu viedokli, varbūt es hārdkorīgi kļūdos.
Jā, un nobeigumam gribētu, lai jūs paklausaties arī otru dziesmu. Man jau nu baigi patīk, varbūt arī tāpēc, ka teksts ir tāds, kuram es piekrītu un ir gadījies kaut kas līdzīgs. Simfoniskais roks, manuprāt daudz labāka mūzika nekā visas keshas, hujeshas, pē, atkal rauj uz augšu. Eju nopirkt cigarešu paciņu, pēc tam uz bāru nodzert pēdējo naudu, jo neredzu jēgu viņu atstāt – tāpat pazudīs (+ man gribās šodien alu).
P.S. Kurš ar mani dzers alu?
P.P.S. Kurš man paskaidros, kāpēc Arēnā Rīga frī kartupeļos iekšā uzreiz ielej kečupu?
