Mani sauc Madara. [2.]2

Pirms atvēru vēstuli iedomājos - Nu un ,ka Tu mani redzēji, pfff, takšs vienalga, bet, kad atvēru to, domas mainījās....

čau, piedod ,ka uzmācos, bet es Tevi redzēju veikalā... Es Tevi bieži esmu šeit redzējis, bet nekad nespēju uzrunāt... Tu esi man iepatikusies jau no pirmās reizes, kad pamanīju.... Tas tā lai tu zinātu, atvaino, tiešām, bet man tas bija jāuzraksta...

Es tik domāju - wūuut, kas tas par čali, kāpēc viņš man kaut ko tādu raksta, kāpēc jāatvainojas ??? Pēc profila bildes nebiju manījusi , gan jau kāds jokojas. Tāpēc neatbildēju neko un turpināju sērfot draugos.

Pie datora laiks paskrēja ātri un jau vēlējos iet gulēt, līdz ko iezvanījās telefons.

- Hallo, Madara ?

- Ēemm, jā , kas zvana ?

- Tu mani nepazīsti... - maiga zēna balss atbildēja.

- Nu tak, pasaki vārdu varbūt esmu dzirdējusi!

- Nē, neteikšu!

- Tad ko Tev vajag, kāpēc zvani ?

- Ajj, nu labi...

pī pī pī zēns nolika klausuli.

Devos gulēt...

****

No rīta

****

Apskatījos sms telefonā, tur bija viena sms no tā paša numura, pasmaidot noteicu ''atkal tas idiots, hah''. Esmu nu gan dīvaina, cilvēku nezinot, saucu par idiotu. Atvēru sms un biju šokā - Piedod, ka tā uzmācos, negribēju tevi sadusmot, tiešām atvaino.

Pēc visiem šitiem ''piedod'' '' atvaino'' sapratu, ka tas ir tas pats čalis ,kas rakstīja draugos. Pff, kaut kāds memļaks. Iešļūcu telefonu kabatā un devos ēst brokastis. Vecāki bija jau darbā, māsa kā vienmēr no rītiem tusējās ar saviem sīkajiem draugiem, ko varēja redzēt pa logu, bet brālis bija pie savas draudzenes. Neviena nebija mājās tikai es, un nu jau MŪZIKA!

Mūzikai dejoju un dziedāju līdzi ,kā to darīju vienmēr, kad biju viena mājās, līdz atkal atnāca sms, no tā džeka. Un te nu es sadusmojos.

Piedod , lūdzu,ka uzmācos, bet atbildi man! :((

NOPIETNI??? Kāpēc tā jāraksta, kā kautkādam dīvainim, reāli izbesīja ārā! Paliku dusmīga, gandrīz vai ne no kā!

Izdomāju izvēdināt galvu, izgāju ārā. Gāju caur parku, kur viss bija baltā sniegā, un netālu vēl skraidīja balts, balts sunītis. Izbaudīju dabas skatus, pasauli, ak kā man patīk ziema!

Gāju domādama caur piesnigušo pilsētu un pēkšņi :

- MADARA!!! - sveša balss kliedza.

Es apgriezos un skatījos lielām acīm...

Tiešām, tiešām viņš ???