Mēs katrs esam piedzīvojuši (vai varbūt dažs vēl piedzīvo) fantastiskos sākumskolas gadus, kurus atceroties, ielavās smaids sejā vai varbūt pat pārņem smiekli. Arī es piedzīvoju šādu mirkli, atrodot dažus no saviem sākumskolas darbiem, un nolēmu ar jums padalīties.
Darbi ir publicēti ar oriģinālajām teksta un interpunkcijas kļūdām, lai efekts būtu krutāks 
kā arī gandrīz katram darbam ir oriģinālā ilustrācija - (mākslinieks es toč nebiju )
Vista Pļiksta!
Reiz dzīvoja kāda vista,
Kurai vārds bija Pļiksta.
Tā visām vistām lielījās,
Cik krāšņas tai spalvas.
Tā lielījās un lielījās,
Un nezināja kur likties.
Tad uzkāpa uz staba,
Un pārvēlās pār žogam.
Kaimiņu sunim pusdienas bija,
Vistu kā traku pa pagalmu dzina.
Spalvas tai putēja kur kura krita,
Suns vistai ar ķepusita.
No tā laika neviena vista,
Nelielījās par spalvām.
Rīta pasaka.
Reiz rīts un vakars karoja, jo rīts izaicināja vakaru, kurš Antarktīdā bija par karali, jo tur taču gandrīz nav dienas. Rītam īss darbalaiks viņš gulēja kamēr vakars strādāja. Vakars sasauca visus tumšos spēkus, laitie rīt ierastos uz mēness. Un viens karavīrs jautāja, kā viņi uzvarēs rītu? Vakars atbildēja, es jums palīdzēšu. Vēlāk rīts nepamodināja sauli un vakaru neaizmidzināja. No rīta rīts aizlidoja uz mēnesi, un nepagāja ilgs laiks kad tur ieradās tumšie spēki. Bet vakars neieradās. Rīts uz tumšajiem spēkiem uzraidīja spilgtu gaismu un viņi aizbēga. Kopš tā laika Jāņos diena ir gara, nakts īsa. Ziemassvētkos nakts ir gara, bet diena īsa. Tāds tas rīts jau ir.
Kā zaķis olas krāsoja
Reiz dzīvoja zaķis Bouzers, un viņa palīgi Diks un Skūčs. Kad tuvojājs pavasaris viņiem bija jānokrāso olas. Bouzers abiem draiskuļiem lika sameklēt ūdeni, jo krāsa bija beigusies. Tikmēr Bouzers sameklēs augļus kurus viņš piespiedīs klāt ūdenim. Kad tas vis bija sagādāts viņi augļu sulu sajauca ar ūdeni, un no tā veidojās bieza sula. Viņi to ielika tieši zem saules stariem un tā kļuva par pašveidotu krāsu. Diks atnesa no vecās vistas Maksīnas 60. skaistas olas un, krāsošana sākās. Palikušajā ūdenī Diks olas noskaloja, Skūčs tās padeva Bouzeram, un Bouzers tās pindzelē kā nu māk. Uz slapjās lupatas Bouzeram paslīd kāja, krāsa iekrīt Skūčam sejā, Skūčs ar galvu tīrajā ūdenī, kurš vairs nav tik tīrs, un ūdens atkal jānes. Pēc 12. stundām, darbs ir pabeigts.
Stāstiņš par kāpuru.
Man likās ka tas ir tārpiņš, bet bija kāpurs un es gribēju viņu paņemt un paņēmu bet viņš izbēga. Tad kāpurs dzīvoja uz lapas kopā ar mājnesi gliemezi. Pēc mēneša kad gliemezis bija pametis savu mājvietu kāpuriņš iekūņojās. Kad pienāca ziema kāpuriņa kūniņa bija pārkla’ta ar sniega sedziņu. Un kad pienāca pavasaris, sedziņa nokusa un no kūniņas pacēlās krāsains tauriņš.
Tā atnāca ziema ?
No rīta bija neliela sarma, bet pēc pusdienā jau atkal bija redzamās rudens nokrāsotās lapas un vakarā sniga mazs sniedziņš. Otrā rītā jau bija 5.cm. dziļš sniegs. Pūta vējš un upēs veidojās vižiņi. Pēc laika uz dažām upēm bļitkoja, bet dažas pārklāja maza ledus kārta. Tā atnāca ziema!
Melu pasaka
Reiz es ar savu suni Remmbi gāju pastaigāties. Mēs aizgājām uz upi un es atradu kociņu. Tad koku aizmetu uz otru krastu. Remmbis aizpeldēja pakaļ, viņš atgriezās un teica – es esmu par vecu šīm spēlēm.
Labs.. Man patika šī dzejolīša daļa:
Kaimiņu sunim pusdienas bija,
Vistu kā traku pa pagalmu dzina.
Spalvas tai putēja kur kura krita,
Suns vistai ar ķepusita.
bērnība, bērnībā - vislabākais laiks - fantāziju pilna pasaule, cerības, sapņi un ne par ko nav jāuztraucas!!! 
Cik mīlīgi, manuprāt, mūsdienu rakstniekiem brīžiem pietrūkst šī bērnu bezrobežu fantāzija.
+
