Šeit ir daži mani dzejoļi! Ceru ka patiks, un ja patiks, tad pievienošu vēl! ;)
Tu sadegi liesmā sarkanā,
Kā roze viskrāšņākā,
Kas debess laukā plūkta,
Un uz zemes tavu likteni sūta,
Kas tevi par pārdabisku būtni vērš,
Un pēdējo asaras lāsi dzēš,
Ko lēji dēļ mīlas pret mani,
Kas neizzudīs kā liesmās sadegusi roze,
Jo domas par tevi nomāks tos,
Kas tavus pelnus veltīgi nozaimos...
#
Tikšķ pulkstenis un izžūst mana asaru peļķe,
Spīd mēness un atkal salūzt mana sirds,
Lec saule un es nolecu no spicās klints smailes,
Ir rīt un salūst vēl viena sirds...
#
Es neesmu pliks un nabags,
Jo man taču vēl ir palags,
To došu tev, ja teiksi man,
Ka mīla ir un tu to zini,
Jo tev vēl ir mīla kvēla,
Kas ir līdzvērtīga zeltam...
#
Jābeidz vienreiz mocīties,
Jāiet beidzot pakārties,
Bet kur, lai dabū virvi labu,
Kas izturētu manu svaru...
#
Vai maz jēgas pārkāpt slieksni,
Ja zini, ka aizķersies un kritīsi ar blīkšķi,
Visas cerības un prieki pagaisīs,
Tikai nelaimēs tu tiksi ieguldīts.
Bet kas gan tā būs par dzīvi,
Ja tupēsi tikai tur kur ir labi,
Izbaudi dzīvi un pārkāp slieksni,
Arī, ja kritīsi, vēlāk nāks labi brīži...
#
Reiz dzīvoja zēns,
Viņa mūžs bija sūrs,
Uz galvas tam ērkšķu kronis,
Tas uz mūžiem viņam dots.
To nenoņemt ne tev, ne man,
To noņemt var tik viens,
Tas, kas visus atpestī,
No ciešanām atbrīvo,
Tā Nāve, kas mūs visus iekaro...
#
Uz pasaules visstiprākā inde ir mīla,
Tā saindē ikvienu no mums,
No tās neizbēgt nevienam,
Jo tā nāk līdz ar mums,
Un pazūd, kad pazūdam mēs,
Tāpēc, ja gribi indi iznīdēt,
Iznīcini sevi un inde pazudīs,
Tā iznīks reizē ar tevi un pūs,
Tāpat kā mūsu ķermenis grūs...
