Piedodiet, mīļie, par šādu rakstu. Es gribēju padalīties savās sajūtas un ļoti vēlos dzirdēt arī jūsu domas. Ar ko jums saistās īsta laime..Varbūt neminiet to tā vnk kā vienu lietu, bet pamatojiet savu domu. Es vnk gribu uzzināt, kas citus spēj padarīt laimīgus.
Es biju aizmirsusi cik laimīga kādreiz biju par to, ka varēju garlaikoties kopā ar saviem draugiem. Nē, nav jau tā, ka viņi būtu pazuduši, bet savā veidā tomēr tas tā ir. Pienācis tas brīdis, kad mācības, karjera un ģimene ieņem pirmo vietu. Nevienam nav laika. Patiesībā jau tie paši mani mīļākie ir prom Anglijā. Šodien es nejauši aizdomājos par lietām, kas agrāk mani darīja laimīgu.. Aiziet ar meitenēm uz diseni, ieraudzīt tur satriecošu čali un pasapņot, ka kādreiz varētu nolaimēties. Tik svarīgi nebūtu viņu dabūt, cik vnk patīksmināties. Tad, protams, arī vēlie vakari. Kā varējām visi sēdēt kkur un nelegāli lietot alkoholu. Es runāju par tiem laikiem, kad nedod Dievs nočab lapas un Tu jau esi pārbijies vai tik tie nav municipāļi. Dažreiz bija arī interesanti bēgt no municipāļiem, lai gan, man tas tāpat tikai gadījas vienreiz. Būtu ļoti jauki, ja varētu pavadīt katru dienu nedomājot par visām problēmām,mācībām vai nākotni. Pasēdēt un pasūkt aliņu. Runāt par nenozīmīgām un kaitinošām lietām. Tas ir daudz labāk nekā tad, kad visi kaut kur aizbrauc un nevienam nav laika tā īsti satikties un kopā pasēdēt.
Tā nu staigājot es ievēroju kādu cilvēku. Man likās, ka es viņu pazīstu, bet man tikai izlikās.. Lai vai kā, šis cilvēks man kādu atgādināja. Es jutu kā man nodrebēja sirds, kad man likās pazīstamu redzam. Tas tā nebija, bet sirds tomēr nodrebēja un tikai tāpēc vērts ir dzīvot.Vai ziniet, man tajā brīdi gar acīm pazibēja visa dzīve. Es negribot atcerējos cik daudz skaistu mirkļu cilvēki man ir dēvuši..Un tagad..tagad viņi ir tikai cilvēki uz ielas..tādi ar kuriem pat nesasveicinos.Bet agrāk viņi bija viss..Atmiņas,prieks, laime un patiesa draudzīga mīlestība..Nē, to visu nav nomainījis naids vai nepatika. Vnk laiki mainās un cilvēki tam līdz. Un, manuprāt, ne es viena atdotu ļoti daudz, lai varētu atgriezt drusciņu savas dzīves. Uz to laiku, kad patiesi esi juties laimīgs..kopā ar cilvēkiem, kuri dara tevi laimīgu..es nevarētu teikt, ka esmu dziļi nelaimīga, tā nav..es vnk gribu mazlietiņ pagriezt laiku atpakaļ, lai novērstu visu to, kas izjaucis iespēju būt laimīgai.
Pārsvarā neviens cilvēks nejūtas 100% laimīgs. Dažiem apnikušas otras pusītes vai tieši otrādi, strīdi ar vecākiem,bērniem,draugiem..Karjera iegāž no visām pusēm, trūkst naudas,slavas.. Katrs cilvēks savu laimi uztver savādāk.. Šodien es patiešām sapratu, ka svarīgākā lieta dzīvē ir draugi..Nekas un neviens nevar nostāties pa vidu tam.Tā tas ir bijis līdz šim. Mīļotie cilvēki,ģimene un viss pārējais to visu sagrauj. Es pati savā galvā putrojoties nespēju saprast kā zināt, ka esi patiesi laimīgs? Kad Tev ir ģimene pie kuras atgriezties,mīļotais cilvēks,nauda ?? Varu pirmajā vietā ierindot draugus.Viennozīmīgi.
Domāju par to, kas man pietrūkst pilnai laimei.Vēlējos pajautāt mātei vai viņa ir laimīga, bet man pietrūka drosmes. Es nebūtu gribējusi dzirdēt negatīvu atbildi. Pirmais solis pretī laime - tiec skaidrībā ar to, ko tu gribi dzīvē saņemt vai sasniegt un tad tas viss būs vienkāršāk. Es ļoti ceru, ka katrs kādreiz dzīvē atradīs savu laimi.
Paldies, ja izlasījāt visu un jā..
