Manas pārdomas par...35

Sākšu ar to, ka mani skolā palaida uzreiz 2. klasē (gribēja gan laist 3. uzreiz, bet tas ir cits stāsts). Vasarā nevarēju vien sagaidīt skolu, jo domāju, ka būs tāpat kā manā bērnudārzā - ka draugi man būs visi. Bet ko es tā vietā saņēmu? - grūtus rēķināšanas uzdevumus, kas manai galvai vēl nebija saprotami (piem., 1000*100, 59* 65, utt), no maniem klasesbiedriem. Nebija gan tā, ka visi pret mani tā izturējās, bet lielākā daļa gan.... Jauka sagaidīšana no klases puses, ne? Es jutos vienkārši drausmīgi tajā dienā, aizgāju mājās un raudāju, jo mani klasesbiedri mani nepieņēma tāda kāda esmu....

Kad es sapratu, ka klasesbiedri mani nepieņems tāda kāda esmu, mēģināju līdzināties viņiem - sāku palikt rupja, ģērbos, kā viņi, nopirku pat telefonu, kāds ir populārākajiem bērniem un mēģināju ieskaidrot, ka man skola nepatīk un kad man nepatīk mācīties (pasaku taisnību, ka man īstenībā patīk gan skola, gan mācības), bet bez rezultātiem... Pati pēc savas būtības es mīļa, izpalīdzīga, laipna, bet skolēnu izturēšanās pret mani mainīja mani, kā pilnīgi citu cilvēku... (Iesaku tiem, kuri nejūtas skolas sabiedrībā labi un kuri tiek apsmieti - nesākat mainīties dēļ tiem idiotiem, kuri jūs apsmej - esiet tādi kādi esiet, jo katrs ir kaut kas īpašs - pat jūs ;) ...Neklausieties, ko citi par jums saka ;) Es viņos klausījos un tagad to nožēloju)