Tikko publicēju 1. pārdomu daļu.Šis ir 2. pārdomu raksts par kādu patiesu notikumu un manu fantāziju miksli + manām bildēm. :D
Mapītē sakrājies ļoti daudz pārdomu,tā kā nolēmu labākās publicēt.Nezinu,varbūt arī jums iepatiksies...Tātad,ja jums nav slinkums,lasiet un pārdomājiet.
Atceries, kā es mēģināju Tevi uzzīmēt rudenī? Es vilku līnijas, vienu pēc otras un nesapratu, kas man nepatīk. Mans veikums bija neveiksmīgs un es atmetu tam ar roku.
Taču tieši pēc gada es mēģināju vēlreiz. N-tās stundas tika pavadītas, zīmējot Tavus vaibstus. Un šoreiz man izdevās. Īstenībā, man bija pat mazliet žēl atdot savu veikumu Tev, jo tas, manuprāt, ir vislabākais cilvēka portrets, kas man jebkad izdevies. Pat mani favorītportreti ''Lestats'' un ''Donžuāns'' ir noslīdējuši otrajā un trešajā vietā. Otrais sevišķi patika manam sirdsdraugam. Bet varbūt mans sirdsdraugs nemaz vairs nav mans sirdsdraugs. ''Vairs nav.'' Cik briesmīgs vārdu salikums. Es vairs nezinu, ko domāt, bet tas jau ir cits stāsts.
Šīs aukstās rudens dienas mani ved uz nostaļģiju, bet man Tev tas nav jāstāsta, jo Tu ļoti labi zini, par ko es runāju. Manā atmiņā atausa dažas pagātnes ainas:
Es atvēru durvis un nonācu pilnīgā tumsā. Tu tur sēdēji un muzicēji. Protams, Tu nebiji viens. Es atceros tikai to, ka klausījos jūsu radītājās mūzikas skaņās un noliku savu galvu Tev klēpī. Tu neteici, lai es eju prom un es paliku. Mēs tā sēdējām tumsā kādu laiciņu, taču tad atkal parādījās tā neredzamā siena starp mums abiem un mēs aizgājām katrs savu ceļu. Man bija skumji, bet apkārtējie redzēja tikai manu smaidu. Ko lai saka, lauva nemīl atklāties.
Mēs sēdējām virtuvē. Cauru nakti. Es nekad nebiju sēdējusi nomodā visu nakti un runājusi ar kādu. Tāpat vien. Bez īpaša iemesla. Man likās, ka tās stundas pagāja kā dažas sekundes. Es Tev stāstīju sapni par Pūķa cilvēku. Un stāstu par gliemežvāku, kas mūs sasmīdināja līdz asarām.
Es atceros vasaru kopā ar Tevi. Patiesībā, veselas divas. Tikai pirmā bija noslēpumu pilna. Un Tu man biji mūžīgā mīkla, kuru es centos saprast un atminēt.
Vakar Tu tik aizrautīgi stāstīji savas redzes vīzijas, ka es nevarēju atrauties no Tavām acīm. Tās bija pilnas entuziasma. Arī es gara acīm iztēlējos Tevis pieminēto vietu. Tajā mirklī Tu neatradies uz mūsu planētas. Un par laimi, es arī nē, jo Tu mani ievedi savā pasaulē. Esmu pamanījusi, ka Tev tas labi padodas.
Es reizēm aizdomājos par to, ka dienas pārauga nedēļās, nedēļas pārauga mēnešos. Un tagad esmu atjēgusies, ka pagājuši jau vairāki gadi. GADI. vai spēj to iedomāties? Tik daudz un reizē tik maz gadu ir pagājis. Tik daudz gadu vēl ir priekšā...Un tā plānā, bet tomēr neredzamā siena. Tās vairs nav.
