..šoreiz par krišanu. Iepriekšējās daļas: http://www.spoki.lv/literatura/Manas-atminas3/234290 http://www.spoki.lv/literatura/Manas-atminas-2/233696 http://www.spoki.lv/literatura/Manas-atminas-par/233496
Ja bērnībā neesi kritis, tad tava bērnība ir pretīgi pūkaina. /Sophs (tas, ja es kādreiz kļūšu slavens)
Ar riteni krist ir visforšāk..
Kaimiņu sēta, vasara, rīkojam riteņbraukšanas sacensības apkārt kaimiņu saimniecības ēkai, tēlojot formulas F1. Un bija viens indīgs līkums - nobērts ar šķembām. Aiziet jau kāds no pēdējiem apļiem un esmu pamatīgi iekarsis, eju līkumā un man ibiomaķarārā saslīd aizmugurējais rats un es ļoti emocionāli izsmērējos pret šīm asajām šķembām. Lieta tāda, ka gala rezultāts nebija nekāds nopietnais, bet asinis gan gāzās pamatīgi. Mierīgi aizeju līdz mājām - atliek tikai pāri ceļam pāriet, bet pa to laiku visa mana kāja ir vienās asinīs. Ieeju mājās un man pretī mamma:"Ak dievs, kas noticis, fiksi nāc šu, kur tu biji, āa" Ph. sievietes..
Ar riteni krist ir visforšāk...
Vasara, laikam jūlijs, kāda starpība. Ar čomiem biju aizbraucis līdz tālajai jūrai, bet tad atcerējos, ka mājās bija jāizdara kaut kas nenormāli svarīgs - jāpaēd. Tad nu es visiem pasaku čau, kāpju uz ričuka un nesos uz mājām. Protams es minos cik jaudas, jo kuram gan nepatīk liels ātrums? Bessī lieli krūmi, nekad nevar zināt, kas ir aiz viņiem. Situācija tāda T veida ceļs, skataties uz burtu T - es braucu no kreisās puses uz labo un pa vidējo kātiņu mašīna lēni brauca, lai pēc tam izbrauktu uz ceļu - sapratāt? Tātad es nesos, parādās mašīna, pamatīgi ielieku viņai spārnā, pārlidoju pāri kapotam un nokrītu uz asvalta. Šoferis šokā izlec ārā:"Tu man mašīnu sačakarēji!" ..Jā, man viss kārtībā.
Ar riteni krist ir visforšāk..
Tad, kad tu biji maziņš, nebija tā, ka tu ļoti centies izdarīt to, ko tev palūdza vecāki? Zini kā, tagad viss mainījies. Vecāki nepalūdz, bet pieprasa, un tu ar prieku arī neko nedari, labi tas tā.. Tātad mana mamma palūdza man aiziet līdz pastkastītei. Jā, Spok, kādreiz pastkastītes nekarājās pie tavas privātmājas sētas, bet bija kaut kur citur, blakus citām pastkastītēm, tādas lielas un dzeltenas. Manējā bija 50m attālumā no manas mājas. Man bija 4 gadi un man bija nenormāls slinkums iet ar kājām, bet es vienkārši izkusu no priekiem, ja man bija kaut kur jābrauc ar riteni - slims uz riteņbraukšanu. Tad nu es uzkāpu, uzminos, eju līkumā un pēkšņi viss satumst. Veru vaļā acis - guļu uz zemes, blakus guļ visādi produkti un kaut kāda omite:"Kas tev vecāki nav mācījuši, kā ar riteni braukt?!" Es nobijies viksi savācu pastu, un aiznesos atpakaļ uz mājām:"Es nonesu tantiņu" - "Ko Tu neteiksi" Ph. Vecāki - nekad netic.
Nē, no kokiem krist tomēr ir visforšāk..
Mans tētis kādreiz strādāja kokostā, un speciāli man dabūja tauvu - tādu lielu, resnu trosi ar asumiem, lai viņu varētu labāk noturēt. Es viņu iekarināju vienā Papelē, kas auga blakus manai sētai, ziniet kā.. lai es varētu kāpt kokā kā Betmens. Sēžu es Papelē un pēkšņi mamma mani pasauc uz pusdienām. Es gudrinieks izdomāju, ka varētu nošļūkt pa trosi - KĻŪDA. Nošļūkt es nošļūcu, bet dēļ troses asumiem, manas plaukstas bija jēlas, es nepārspīlēju, es nodīrāju sev ādu un laikam vēl kaut ko, bet lieta tāda, ka nesāp, tikai baigi karsē. Es mierīgs ieeju mājās:"Mammu ko iesāksim ar rok-" - "Akdievs, kas notika, kur tu biji, fiksi nāc šu" ..
Mātes, viņas tomēr ir visforšākās.
Paldies par Tavu laiku!
