Sniegu.
Vēljoprojām esmu apslimis un darīt mājās arī īsti nav ko... izdomāju, ka varētu uzrakstīt savas tizlākās atmiņas saistībā ar sniegu un ziemu. Ja patiks, tad man galvā sēž vēl dažas atmiņu sērijas.
Jāsāk laikam ar pašu vecāko atmiņu..
Tā, man ir apmēram 3 gadi. Mēs ar ģimeni aizgājām uz vietējo kalnu, lai pabraukātos ar ragaviņām. Ak vai cik forši, te ir arī citas ģimenes un citi bērni, kurus vēlāk iepazinu turpmākajos 15 gados. Tātad, moments, kas lika man saprast, ka ziema nav forša. Mani iesēdināja vienvietīgajās ragaviņās. Nu jūs ziniet tās bērnu ragaviņas, kurām aizmugurē ir pat atzveltne, kur mazais var muguru atstutēt. Nu lūk, un mani ņem un palaiž lejā pa kalnu. Es priecīgs, lielā ātrumā traucos lejā pa kalnu, un pēkšņi es sadzirdu:"Ronald, bremzē, bremzē ar kājām" Bet lieta tāda, ka es, pieliekot kājas pie zemes nekādu īpaši lielo bremzēšanu neizraisīju. Un tā es kā taisni gāju, tā arī ieskrēju pamatīgā priedē. Nākamā lieta ko atceros ir mammas uztrauktā balss, sniega berzēšana pret manu seju, jo es ļoti labi ielidoju kokā. Ar to arī beidzās mana tās dienas braukāšanās ar ragaviņām.
Bessī ziemas..
Nākamā atmiņa. Mhh, tā varētu būt tā, kad es 6 gados izdomāju viens pats aiziet pa kāpām paslēpot. 6 gadi, tas iznāk 1998. gads. Neizklausās, ka tas būtu tik sen, tātad... Uzvilku vecās kocinieces, distantnieces, rokās paņēmu tā laika stilīgās alumīnija nūjas un laimīgs aizgāju uz kāpām. Slēpoju, slēpoju, lieliski pavadu laiku, sāk jau palikt tumš.. esmu aizslēpojis diezgan tālu.. (mūsdienās es no tās vietas mājās atnāktu 15minūtēs, bet tākā man toreiz bija 6 gadi, nu jūs paši ziniet, cik pasaule tad ir liela...) Labi, laiks iet mājās, nokāpju nost no slēpēm, gribu paņemt nūjas vienā rokā, bet HEI, cimdi samirka, ārā mīnusi un nūjas piesalušas pie plaukstām, VĀI NAV SUPER?! Bet slēpes tak rokās tagad nevaru paņemt, pietam esmu noguris un man ir besis un dusmas. Tomēr kaut kā izdevās pasist slēpes padusēs un aizvilkos līdz mājām. Atnākot mājās protams sākas:"Kur Tu biji?! Mēs pusciemu esam apzvanījuši.." Es tikai paceļu rokas un parādu, kādu burvju triku es esmu iemācījies pēdējo 4 stundu laikā. Tālāk jau paši varat iedomāties, kas notika
Bessī ziemas..
Vienreiz ar draugiem vienkārši gājām gar jūru. Tie, kas dzīvo pie jūras drošvien ir pamanījuši, ka dažreiz, no kaut kurienes tek gruntsūdeņi un viņi tā feini sasalst vai ne? Nu lūk.. es eju, eju, eju, eju, lēnām krīt sniedziņš balts un -ZAĻIBALTS- viena mana kāja tā labi paslīd uz gruntsūdeņa ledus un kā es nolikos, un kā es atsitu galvu, un ja jūs zinātu, kā es gulēju pēc tam.
Bessī ziemas..
Nu vēl pēdējo, ne tik besīgu atmiņu. Aizbraucu pie brālēna uz centrālo Latvijas apvidu jauno gadu sagaidīt. Vot tad man bija tāds ziemassvētku noskaņojums, nu iedomājaties. Jūs ejat apmēram desmitos vakarā pa tukšu, lauku ielu, apkārt mežs, pļavas. Sniegs līdz ceļiem, egles apsnigušas, visās mājās spīd silta gaisma, pie meža malas stāv stirnu ģimene. Es pat tagad šo rakstot pasmaidīju. Jā-aa.. skaisti. Īsāk sakot manam brālēnam bija motorolleris, ar kuru, būdami ļoti gudri, izdomājām pabraukāties. Viņš stūrē, es aizmugurē no priekiem bauroju. Ceļš apledojis, bet mēs brīnumainā kārtā vēl turamies, bet tad es pamanu bedri:"Ivār, b'... bedr'" un mēs krītam. Ātrums nebija nekāds nežēlīgais, kādi 60km/h. Un pats kritiens arī nebija sāpīgs, ziniet kā... auksta ziema, jāģerbjas silti + uz ledus smuki izslīdējām. Galvenais ka rollerim nekas nenotika.
Labi, viss, tiešām pēdējā.
Šorīt pieceļos, feins garīgais, pieeju pie loga, veru vaļā žalūzijas:"Tvaju-maķ....."
