Mēs karogu tik augstu celsim mastā,
Lai zviedri redz, ka letiņi vēl savā krastā,
Lai visa pasaule nu zin, ka mūsu zeme svētkus svin
. ..........................................
Ir atkal rudens dienas saltas,
Kad mūsu zeme svētkus svin.
Tad rotājas tā sarkanbalta,
Un savus varoņus tā min.
Ir tumšas rudens novakares,
Kad Rīga atkal starot sāk.
Tā gaismas izrādes mums rīko
Un mūsu sirdis priecēt māk
. ........................................................
Manai Latvijai.
Es nezinu kas šodien , kas notiks varbūt rīt,
Tādēļ vēl gribu tagad šos vārdus pasacīt.
Tie paši nāk un raisās un paši virknē saistās,
Varbūt, ka savu domu grib izteikt rindās skaistās.
Es nezinu vai šodien, bet varbūt tikai rīt,
Man izdosies ar prieku ko labu izdarīt.
Nav darbiņš mans ko vērtē un dāsni atalgoto,
Bet varbūt kādam omu, tas mazliet uzlabo.
Es nezinu kā šodien ,es nezinu kā rīt,
Man izdosies to visu, kas krājies izdarīt.
Tas krājies ir pa stundām daudz dienu garumā,
To nevar izteikt vārdos te vienā rindiņā.
Es zinu gan ,ka šodien un tāpat arī rīt
Visapkārt darīs darbus , ko nevar apdarīt .
Tie krājušies pa dienām daudz gadu garumā,
Tos visus nevar nosaukt te vienā teikumā.
Es zinu gan, ka šodien un tāpat arī rīt,
Var manai Latvijai par prieku daudz laba izdarīt.
...................................................
Nav svarīgi cik ilgs ir laika sprīdis,
Vai stunda, diena ,varbūt tikai brīdis.
Es vienmēr apzinos kā daļiņu no visa,
Kas tālā pagātnē vai vakardien vēl risa.
Nav svarīgi cik ilgs ir laika sprīdis,
Vai stunda, diena ,varbūt tikai brīdis.
Es vienmēr domāju par senču dzīves jēgu,
Un vēl par to, lai šodien netrūkst spēku.
........................................
Tur politiķi runā un rāda katrs ko māk,
Un arī savā labā nu lietas bīdīt sāk.
Sen dzirdam tikai vienu, ka visi labu grib.
Bet darbojoties kopā daudz nevar izdarīt.
Tad nopūšos es klusi un sirds man trauksmi jūt -
Vai tādā lielā jezgā mūsLatvijai vēl būt.
Tik rudenīgas domas man šodien prātā nāk,
Bet paskatos es laukā - jau Rīga starot sāk.
