Raksts… Eseja… atmiņas…
Sauciet, kā gribat - tādu es atceros kādu ZIEMAS dienu…
Tā es stāstīšu saviem bērniem…
~~~~~~~~~~~~~~
Tu pacel skatienu uz izbalējušajām ziemas debesīm. Tālu koku zaru dunči tajās sadūrušies, bet pārējo pasauli klāj mīksts sniegs, kas visas pārējās asās formas ir padarījis mīlīgi apaļas.
Varēja domāt, ka tavā pasaulē ziema ir kas savādāks kādas bija manējās, taču tā nav. Es itin labi varu iedomāties, kā tavi vaigi kvēlo. Kā tu centies saraustīt savu oranžo mici zemāk uz pieres. Es pat iztēles stūrītī varu saklausīt sniega gurkstoņu zem taviem zābakiem. Tava ziema ir tāda pati kā manējā. Pamanot tuvējā krūmā jautrojamies bariņu sarkankrūtīšu, tu centies sagrābstīt pāris kabatā palikušās barankas drupačas. Palūkojies uz kabatas iztīrīšanas rezultātiem – visai niecīgiem – un pamet cienastu putniem. Tie pirmajā brīdī izbīstas un paceļas spārnos, taču jau nākamajā rodas interese. Nedomājot sīkie lidoņi metas virsū pieticīgajai veltei.
Dzīvības koki ziemā smaržo stiprāk. Tu paej tiem garam dziļi ievelkot elpu. Labas lietas ir jāuzņem ar rezervi, lai pietiek nebaltai dienai. Sals sāk lauzties cauri omes adītajiem dūraiņiem. Un , tā kā tu ej lejup pa mazlietiņ ieslīpu taciņu, ragavas tev sāk braukt virsū, jaucot soli. Tu izvelc vienas rokas pirkstus no dūraiņa pirkstu daļas un centies paslēpt tos dūrē, otrai nevar – jāvelk ragavas. Nav jau teikts, ka salšana turpināsies ilgi, līdz kalniņam vairs nav tālu. Tepat jau var redzēt kultūras nama brūno jumtu un aiz kultūras nama ir nokalnīte. Tu klusi ceri, ka šodien citi tur nebūs. Jo vislabāk no kalniņa nesties, ja tevi nevēro citas acis. Tu ar aukstu, asu cimdu noslauki degunu. Mēs abi zinām, ka tas nozīmē – nākamais deguna slaucīšanas piegājiens būs vēl nepatīkamāks. Vēl pārdesmit soļu un tu jau būsi nelielā paugura virsotnē. Un arī tev, tāpat kā man būs izvēle, vai laisties pa lēzeno „bēbīškalniņu”, vai
baudīt satraucošas izjūtas uz lielā. Tu mirkli pastāvēsi un pavērosi, cik biedējoši stāva ir nogāze. Lai saņemtos dūšu tu pacelsi acis, lai kārtējo reizi no šī skatu punkta apbrīnotu ainavu, kas paveras acu priekšā.
Zini, ar ko es to vienmēr esmu domās salīdzinājusi? Mana – un tava – pilsēta ir kā… Kartupeļu biezputras kalniņa gala izveidota bedrīte, un tai bedrītē visgardākais izkusušais sviests. Tāda ainava man paveras kalniņa galā. Tur lejā koki pilni sniega lapu – tie neizskatās tik kaili, ka tie, kam jau pagāji garām. Ielejā mazāk vēju. Māju jumti balti kā piparkūku namiņiem. Un baltie dūmu stabi izplēn bālajās debesīs.
Un es zinu, ka tagad arī tavā kaklā ir tāda dīvaina sajūta. Tāpēc tu novērsies un saņemies ragavu braucienam. Pat no lielā kalna var braukt divos variantos – mazo variantu un garo. Garais ir bīstams, jo pa visu ir tas elektrības stabs, kuram jāmāk apbraukt. Un dažreiz tas sanāk, bet citreiz var arī neizdoties. Mirkli tu apdomā, cik gatavs riskēt tu jutīsies šodien. Aiz muguras atskan smiekli un citu bērnu balsis. Tas pamudina pieņemt lēmumu. Veikli noliec ragavas uz kalniņa korītes, tā ka atliek vien apsēsties un atsperties, lai tālāk notikumu gaitu varētu ietekmēt tikai ar striķu palīdzību. Agh, sarkanie dēļi noteikti ir auksti – to visticamāk var just cauri par dubultajām biksēm. Un arī tavā vēderā iemetas sīki burbulīši un tu atsperies.
Tu varbūt iesaucies spiedzoši „Aaīī!”, vai arī ne, bet vējš triecas sejā un dzīvības koki zib perifērajā redzē. Viss ko tu redzi ir nogāze. Un tas stabs. Pavelc kreiso striķi, lai mazliet pagrieztu ragavas. Tas nākamais posms sākas kā tramplīns. Burbuļi vēderā uzvirmo, kad ragaviņas atraujas no zemes. Man nekad nepatika tas mirklis, kad tās atkal saskārās ar zemi. Tāds nejauks būkšķis un trieciens. Laikam jau kaut kur zemapziņā knosās vēlme lidot.
Bet nu tev vairāk jāraizējas par bremzēšanu, lai neattaptos aplūzušajos krūmos. Tu noņem kājas no sliecēm un ļauj tām ierakties sniegā. Ragavas negribīgi apstājas. Tavs brauciens ir galā. Dīvaini, vai ne? It kā tik īss mirklis, bet pieceļoties jūties sīvs un sasprindzis. Burbuļi no vēdera pārvērtušies par vieglumu galvā un tev nekas cits neatliek, kā ņemt vien savas ragavas un ar nopūtu kāpt atpakaļ kalniņā.
Nu, man ir taisnība? Tev taču tas ir tāpat, kā man bija, vai ne?
