Hēy visiem :)
Klāt 3. nodaļa! Iepriekšējās nodaļas skatieties manā profilā.
Ja ir ieteikumi u.c komentējiet!
3.Nodaļa.
Mēs gājām.Gājām.Vienkārši gājām.Stundas tikko bija beigušās un mēs gājām uz pilsētas centru.Visi klusēja.Gaisā valdīja saspringta gaisotne.Es palūkojos uz Semu.
Viņš bija tik skaists.Viņa tumšie,blondie mati zaigoja spožajā saulē.Zili zaļās acis sedza kvadrātveida saulesbrilles.Kājās viņam bija lakādas,melnas kurpes,tumši zilas džinsu bikses.Mugurā viņam bija balts t-krekls un melna jaka.
Manas nāsis ievilka mašīnu izmešu pilno pilsētas gaisu.Gaiss bija nepatīkams.Es sāku šķaudīt.No mazām un lielām mājām cēlās melni,biezi dūmi.Debesīs mākoņu maliņas bija apspīdētas ar zeltainu gaismu.Laiks bija brīnišķīgs.Pēkšņi kāds iekliedzās.
-Palīgā,palīgā!Nē,neņemiet Finnu.Es jūs lūdzu ņemiet mani!-sievietes balss spalgi iekliedzās.
Sems sāka skriet.Es skrēju viņam līdzi un paķēru abu draudzeņu rokas.
-Māt!Finna!Nelieši,laidiet viņas vaļā!-Sems savilktām dūrēm soļoja tuvāk melnajiem stāviem.Šie stāvi bija ģērbušies melnā,viņu acis bija bīstami sarkanas.Noslēpumainie tipi gatavojās uzbrukt Semam.Kamēr Sems kāpās atpakaļ,es paspēju pieskriet klāt sievietei un meitenei.Manas rokas satvēra abas un mēs skrējām pie Elizabetes un Izijas.Sems vēl joprojām ar ciešu skatienu vēroja tipus.Viņu bija daudz.Vismaz varēja redzēt daudz sarkanu acu pārus.Pēc pāris sekundēm,Sems sāka skriet man nopakaļ.Izija un Elizabete stāvēja uz vietas kā statujas.Drīž arī viņas atjēdzās,ka jābēg.Mēs skrējām.Tipi mums sekoja.Man bija bail.Bail,ka kaut kas nenotoiek ar manām draudzenēm,Semu.Semu jo it īpaši.
Nekas,ka redzu viņu tikai pāris stundas un tā īsti nezinam viens otru.Nezinu kādēļ to saku bet sirds dziļumos es mīlu viņu.Nezinu kādēļ.
Sema māte bļāva.Man gribējās aizspiest viņai muti un turēt to ciet līdz bezsamaņai.Ar neapbruņotu aci bija redzams ka Izija un Elizabete vēl īsti nebija ‘’iebraukušas’’ kas notiek.Izija bija acis tik plati pavērusi,ka zaķis no teikas viņu pat nepārspēj.Elizabete vienkārši skrēja mums līdzi.Nekādu emociju.
Dīvainie sarkano acu īpašnieki mums dzinās pakaļ vēl kādu gabalu.Mēs jau bijām apskrējuši gandrīz visu pilsētu.Satraukumā mēs ieskrējām mežā.Kā es to saucu:Šausmu mežs.
-Sem? Mums te nevajadzētu atrasties.Te ir bīstamāk nekā pie tiem tipiem.Ejam pa to ceļu.-es palūkojos uz Semu un ar pirkstu norādīju uz lielceļu.Tur bija daudz drošāk.
-Olīvij,es šeit dzīvoju.Tagad.Te ir droši.-Sems nobrīnījās un paķēra mazo meitenīti.Viņu cik noprotu sauca Finna.Viņa ļoti raudāja.Es saķēru Sema roku.Tā bija patīkami vēsa.Es noskurinājos.
-Tu vēl nezini kas šeit notiek.Džeiks un Sisija šeit pazuda.Kopš šajā mežā uzradās savādi tipi šeit notiek dīvainas lietas.Ejam uz manu māju.Es dzīvoju tepat netālu.-Sems sāka kļūt dīvains.Viņš aiz rokas paķēra savu māti un devās dziļāk mežā.
Kāpēc? Kāpēc viņš mani neklausīja?Es vēlējos viņam skriet līdzi mežā.Tomēr es to nedarīju.Izija un Elizabete mani paķēra aiz rokas un vilka mani uz lielceļu.
Mēs sākām iet.Likās,ka redzu vilkam līdzīgu radījumu.Taču tas nebija ne vilkatis ne vilks.Tas bija līdzīgs sunim.Tam bija pelēka spalva, garas ausis,brūnas,dzidras acis un vilka purns.Tas radījums bija biedējošs.Mans skatiens satikās ar viņējo.Sunim līdzīgā būtne ilgi lūkojās man acīs.Es tāpat.Tad būtnes skatiens aizvirzījās tālāk un dziļāk mežā,taču es jutu,ka viņš mani vēro.
-Hallo?Zeme izsauc Olīviju,-Izija man pamāja ar roku gar acīm.-meitenīt,viss labi?
-Sorry.Es mežā redzēju sunim līdzīgu būtni.Man laikam ‘’rādās’’.-es novērsos.Pēc pāris minūtēm mēs bijām manā mājas priekšnamā.Es centos satvert mājas atslēgu.Pēc īsas meklēšanas atslēgu atradu atslēgu savā mēteļa kabatā,kas bija pilna ar dažādiem papīriņiem.
-Olīviņ,atslēdz durvis,es salstu!-Izija palūkojās uz mani ar izvalbītām acīm un paķēra atslēgas,un sāka slēgt vaļā durvis.Viņa ātri tās atslēdza.
-Ei!-es iespiedzos un paķēru atslēgas no durvju slēdzenes.
-Lūdzu,neārdiet māju.Esiet uzmanīgas.Neejiet ārā.-es vēl nebiju pateikusi,ka dīvainie tēli atradās tepat mežā.Nevēlējos traci.
Es izgāju ārā un apsēdos šūpolēs,kas bija piekarinātas zem jumta.Laiks bija auksts.Elpas garaiņi ko izelpoju palika gaisā.Tos ar pirkstu es izgaiņāju visdažādākajās formās.Viņi bija te.Arī tas pats vilkveidīgais suns tur bija.Es mežā ielūkojos dziļāk.Cita pēc citas iedegās acis.Spilgti sarkanas acis.Man sametās bail.Ārā valdīja klusums un miers.Visu klāja bieza,pūkaina miglas sega.Izija un Elizabete jau rosījās pa virtuvi.Izija pienāca durvis un pavēra tās.
-Nu putniņ,ko tāda bēdīga? Bail ka ar Semu kaut kas nenotiek?-viņa teica un iebikstīja man sānā.
-Ejam Olīvij.Te ir auksti.Aplūkosim manas jaunākās fotogrāfijas.Nāc.-viņa satvēra manu roku un vilka mani ārā no šūpolēm.Es pakļāvos.Iekšā valdīja valdzinoša cepumu smarža.Izija acīmredzot bija pagatavojusi savus brīnumgardos cepumus ar valriekstiem un kakao.Visu virtuvi bija pārņēmusi Izijas gatavoto cepumu smarža.
Izija pavilka somu uz savu pusi un no tā izņēma milzīgu aploksni.Mēs ar Elizabeti to saucām par albumu.Tas tādēļ jo Izija savas fotogrāfijas nevis lika albumā kā citi to dara,bet gan aploksnē.
-Meitenes-gatavs!Olīv,kur piens?-Izija plaši pasmaidīja un nolika lielu šķīvi mums priekšā.Tajā stāvēja liela,kūpoša cepumu kaudze.Smaržoja fantastiski.
-Piens stāv ledusskapī pašā augstākajā plauktā.-es teicu un pēkšņi iezvanījās telefons.Es piecēlos lai aizietu pie telefona un paceltu klausuli.Zvanīja mamma.
-Ēmm,jā?-es pakasīju pakausi.
-Ak mans dievs,paldies tev!Kādēļ necēli savu telefonu?Domājām jau ka esi pazudusi.Ko dari?Un paklausies.Mēs ar tēti rītdien pēcpusdienā būsim mājās.Cerams māja būs tīra un sakopta.Vēl,negribu redzēt mājā nekādus svešiniekus.-mamma ar nedaudz niknu noskaņu pateica.
-Piedod,mamm.Nedzirdēju.Telefons bija izslēgts.Ēēēē es tagad nevaru man vēl olas...fui nē karstmaizes piedegs.Čau.Līdz rītam.Buča.-es sāku nedaudz minstināties.
-Nu labi,bet lai māja būtu tīra! Čau.-mamma piekodināja un nolika klausuli.Elizabete un Izija jau šķirstīja fotogrāfijas.Es viņām pievienojos.
-Izij,šī bilde ir pagalam skaista.Keils tajā izskatās tīīk izskatīgs.-Elizabete iesaucās un dziļi ieskatījās fotogrāfijā.
-Ā,tā fotogrāfija? To Keils nofotografēja kad bija Bali,ja tā to sauca.Neatceros.Ei! Rīt taču viņš brauc atpakaļ uz šejieni! Lūdzu atnāciet man līdzi uz tuvāko pieturu,negribu iet viena.-Izija sajūsmā pielēca kājās.
Keils bija Izijas draugs.Taču ne pārāk izskatīgs.Nezinu ko Elizabete saskatīja tajā fotogrāfijā Kurā bija Keils.Viņš ir mans labākais draugs.
Es paņēmu rokās mazu kaudzīti ar fotogrāfijām kurās biju es.Mani garie pirksti sāka šķirstīt foto.Visās man aiz mugura stāvēja šis vilkveidīgais suns.Pārsvarā to varēja redzēt tālumā,taču vienā bildē tas bija bīstami tuvu...
nākamo! 