Uz labu vai uz sliktu, bet Anna ir prom no manas dzīves un atkal esmu uz brīvām kājām. Tomēr maija vidū manu laiku aizpildīja lietas kas nav saistītas ar meitenēm.
Vasarnīcas darbi bija beidzot pabeigti, un es varēju aizvest vecākus apskatīt svaigi remontēto lauku īpašumu. Diemžēl viņi jau nojauta, ka es kaut ko perinu, jo, kad maija pirmajās dienās uzzināju, ka mamma plāno doties uz vasarnīcu, es viņu atrunāju no šīs idejas un neko sīkāk nepaskaidrojot neļāvu braukt pirms visi darbi nav pabeigti. Tāpēc lielais pārsteigums, ka es tur kaut ko daru bez viņu ziņas, izpalika. Tomēr neskatoties uz to, kad mamma un tētis ieraudzīja uzfrišināto mājas interjeru varēja redzēt, ka šī mana iniciatīva viņus abus ir ļoti iepriecinājusi. Šī māja ir viņu īpašumā vēl kopš 80tajiem gadiem. Līdz šim viņi bija veikuši tajā tikai tādus mini remontiņus, kā pārkrāsojuši logus, ielikuši jaunu plīti, un pielabojuši šur tur kādas nolietojuma sekas. Pilnu mājas pārbūvi jau nu arī es neveicu, bet lielākās pārvērtības piedzīvoja virtuve. Tā bija nolietota visvairāk. Biju pasūtījis jaunas virtuves mēbeles ar kvalitatīvo MILE tehniku. Pārējā mājā tika veikti kosmētiskie uzlabojumi un vecās padomju mēbeles tika nomainītas pret vizuāli un funkcionāli mūsdienīgākām.
Es sen nebiju pavadījis visu dienu kopā ar vecākiem, bet tajā dienā mēs pa vasarnīcu nodzīvojām visu dienu mierīgā atmosfērā. Tā bija kā tāda jauka idille pirms tās vētras, kas sekoja man atgriežoties Rīgā.
Svētdienas vakarā čiloju mājās un biju ar dzīvi apmierināts. Anna bija prom un, kā jau biju domājis, man viņas nepietrūka. Vasarnīca bija pabeigta, jaunajā dzīvoklī darbi sāksies kuru katru brīdi, mašīna ripoja labi un viss rādījās košās krāsās, kad pēkšņi saņēmu ziņu no Dāvja: “WTF??!?!!? Prieks iepazīties ar tevi Mister X!!!”
Lūk tā! Tas brīdis, no kā es jau sen baidījos bija pienācis! Kāds no manas dzīves bija ticis līdz šim blogam un atpazinis sevi manos stāstos, un tas nebija neviens cits kā mans draugs, par kuru blogā esmu rakstījis pietiekoši diezgan bieži, lai viņš sevi varētu atpazīt. Uzreiz paskaidrošu, ka jau no paša sākuma es esmu mainījis visu personāžu vārdus, un Dāvi patiesībā nesauc par Dāvi, Anna nav Anna, un Ramona protams nav Ramona. Es viņiem dodu vārdus pēc savas iztēles. Patiesību sakot, man ļoti patīk šis process, izvēlēties vārdus draugiem un savienot viņu raksturus ar manu iztēli par adbilstošu vārdu konkrētai personībai. Bet, protams, ka vairākas iesaistītās personas lasot šo blogu sevi atpazīs, jo personīgās dzīves detaļas ir pārāk specifiskas, lai būtu sagadīšanās. Anyway… es nezināju ko atbildēt uz šo Dāvja ziņu. Es jau sen gaidīju, ka tā varētu notikt, bet tā arī nebiju izdomājis rīcības plānu. Es aizrakstīju: “sorry… tiešām piedod! Es jau sen gribēju tev par šo izstāstīt”.
Dāvis pēc kāda brīža atsūtīja vēl vienu ziņu: “FUCK! … tas viss ir patiesība? Arī par tevi un Ramonu (vārds tātad mainīts)?”
Es atbildēju, ka diemžēl jā. Es sāku pārlasīt savu blogu domājot par to, kā Dāvis to varētu uztvert, un sapratu, ka Dāvja vietā es būtu reāli dusmīgs uz mani. Mazāk par to, ka esmu atklājis kādas viņa dzīves detaļas, jo kā jau teicu, viņa vārdu esmu mainījis, un neesmu minējis ne viņa darbu, ne dzīvesvietu, ne ko citu, kas viegli varētu viņu identificēt. Bet lielākā, sauksim to par nodevību, ir tā, ka neesmu pastāstījis par manu un Ramonas sakaru, kā arī par Ramonas izgājieniem manā dzīvoklī, laikā kad viņi abi jau bija kopā. Savā ziņā es biju nodevis tā saukto bro-code. Es aizsūtīju vēl vienu ziņu Dāvim. Rakstīju, ka varbūt vajadzētu satikties uz kādu drinku un izrunāt šo lietu. Dāvis atbildēja īsi un lakoniski: “Ej di**t” … ok, es pieņēmu šo Dāvja nostāju. Bet es tagad nevaru neko mainīt, ir noticis tas kas ir noticis, un pagriezt laiku atpakaļ es nespēju.
Nākošajā dienā pamodos ar tādu normālu moraļņiku. Es jutos nelabi, jo nebiju atklāts pret Dāvi, un ļoti cerēju, ka mēs galu galā varēsim atrisināt šo situāciju kā saka “bez kritušajiem”. Paskatījos telefonā un pa nakti man bija atnākušas vairākas ziņas no Ramonas! Nodomāju, ka Dāvis noteikti ir izstāstījis par manu slepeno personību un šo blogu, tāpēc sagatavojos Ramonas uzbraucienu jūrai. Kad sāku lasīt ziņas, tad sapratu, ka Ramona par šo blogu neko nezinu, bet vienkārši man sūdzas, ka Dāvis viņu no zila gaisa ir pasūtījis un licis izvākties no jaunā dzīvokļa. Viņa prasīja, vai es zinu kas ar viņu ir noticis, un kāpēc viņš pēkšņi tā uzvedās. Tajā brīdī es sapratu, ka Dāvis nav neko paskaidrojis Ramonai un par manu blogu nav izpļāpājies. Viņš vienkārši izlasot manus stāstus, ir ieraudzījis Ramonas patieso seju un visu izbeidzis. Mana cieņa pret Dāvi līdz ar to tikai auga, diemžēl līdzi auga arī vainas apziņa. Es atbildēju Ramonai, ka tā nav mana darīšana, kas notiek starp viņiem abiem, un ja Dāvis tā ir rīkojies, tad gan jau viņam ir savi iemesli. Viņa man atsūtīja jautājumu, vai esmu Dāvim kaut ko par mums stāstījis, uz ko es atbildēju, ka neesmu.
Arī nākamās dienas nekāda komunikācija starp mani un Dāvi nenotika, un es jutos nedaudz nomākts. Tā kā viņš man neļāva atvainoties aci pret aci, esmu nolēmis to darīt šeit, jo nešaubos, ka Dāvis šo stāstu izlasīs.
Tātad, šī turpmākā ziņa ir domāta tev (kuru es šajā blogā saucu par Dāvi):
Pirmkārt piedod par to, ka bez tavas ziņas stāstīju par tavas privātās dzīves aizkulisēm. Es tiešām mēģināju slēpt tavu īsto personību neminot ne tavu nodarbošanos, ne dzīves vietu, vai kā citādi norādīt uz ko tādu, pēc kā būtu viegli tevi identificēt. Tomēr es saprotu, ka cilvēki, kas mūs labi pazīst, varētu viegli mūs abus te sazīmēt.
Otrkārt, piedod par to, ka brīdī, kad tu sāki saieties ar Ramonu, es tev nepastāstīju par mūsu sakaru un pikanto vēsturi. Tu jau zini, ka man īpaši nepatīk runāt par tādām lietām. Varbūt tāpēc, ka es to visu izrakstu šajā blogā, tāpēc reālajā dzīvē es tādas lietas neapspriežu. Tomēr es saprotu, ka vajadzēja pastāstīt par mani un Ramonu brīdī, kad jūsu attiecības sāka kļūt nopietnas.
Treškārt, es saprotu, ka man vajadzēja pastāstīt uzreiz par Ramonas iezgājieniem manā dzīvoklī. Ar tādu sievieti, kas klaji uzmācās citiem džekiem, nevajag uzsākt kopdzīvi, un es šo informāciju tev neatklāju, jo, kā jau rakstīju iepriekš, man dzīvē nepatīk tādas sarunas.
Visbeidzot, piedod, ka par šo blogu tev vajadzēja uzzināt šādā veidā. Es tevi uzskatu par savu labāko draugu, un būtu tikai normāli, ja būtu par šo savu dzīves daļu tev pastāstījis iepriekš.
Tu mani pazīsti ļoti labi, un es ceru, ka saproti, ka šāda atklātība man nav raksturīga un nenāk viegli tik bieži teikt vārdu “piedod”. Es gribu domāt, ka mūsu draudzību ilgtermiņā šīs gadījums neiespaidos, un labprāt aizietu ar tevi iedzert pa aliņam, un atstāt šo visu aiz muguras.
Gaidīšu kādu ziņu no tevis!
Pašlaik, tas ir labākais ko es varēju darīt, lai šo lietu ar Dāvi atrisinātu. Vispār laikam jau man ar šo visu bija jārēķinās, un visticamāk nākotnē vēl kādi cilvēki no mans dzīves atklās šo blogu un sazīmēs sevi manos stāstos. Varbūt jāsāk piestrādāt pie atvainošanās vārdiem.
https://mistersx.com/mana-personiba-ir-atklata/?utm_source=spoki&utm_medium=post
