Es viņu pametu, neatskatoties, jo skaidri nojautu, ja paskatīšos, mani pārņems stingums, kas piekals mani pie zemes, neļaujot man palikt dzīvai. Man nācās skriet. Tas ir nogurdinoši, jo nebiju padevusies kā skrējēja vai vispār sportiste. Tad tas bija vajadzīgi, jo no tā bija atkarīga mana neizmērāmi trauslā dzīvības dzirksts.
Skrienu pa Lielpilsētas grauztu un veco noliktavu ielām, kuras, vakaram tikai sākoties, pildīja cilvēki bez noteiktas nākotnes, bet ar iezīmētu pagātnes valgmi. Tie nepievērsa man nekādu uzmanību, jo uzskatīja, ka es esmu tāda pati kā tie, likteņa pabērns, nenozīmīga vienība cilvēces kopienā kā viņi paši.
Arvien vairāk sāku nožēlot, ka nepaliku tur, lai dotos nāvē kopā ar viņu. Cilvēki izgaisa no ielām, devās katrs savā virzienā. Viens uz savu kartona kasti šķērsieliņā, otrs uz tarakāniem un žurkām apsēsto dzīvoklīti, cits uz tuvāko tiltu, lai beigtu savu dzīvi godam, bet par spīti tam visam es joprojām skrienu. Pār Lielpilsētu pārskrējusi nakts ar saaustajiem zirnekļu un melnu pērļu tīkliem. Ielas skrien man garām, mājas saplūst vienā veselumā, laternas maina savu formu. Vienu brīdi man šķiet, ka laternu vietā sagumušas stāv raudošas līgavas ar melnām asarām pār acīm. Tās raud un es raudu līdzi. Paiet kāds brīdis. Es vēl jo projām drebu, bet ne jau no aukstuma, no dzīves skarbuma un nāves tuvuma. Paātrinu savu soli, varbūt kļūšu par maratonisti. Visa mana būtība deg vienā vienīgā bezspēkā.
Es neapzinājos, cik ilgi biju jau skrējusi, kad ausa saule, līgavas pārtrauca raudāt viena pēc otras, un pirmie saules stari iespīdēja mājokļu logos, rotaļājoties un spēlējoties ar ēnām, kas lēnām atkāpās nebūtībā. Tātad visu nakti. Apstājos ielas vidū, un miermīlīgam garāmgājējam vai policistam varētu šķist, ka es esmu kāds no tiem izvarošanas upuriem, kas bēg nezināmā virzienā, meklēdams patvērumu un drošības, uzticības sajūtu. Par laimi šeit tādu nebija. Vispār tik agrā rīta stundā cilvēki uz ielām neatradās, bet lai nu kā manu seju klāja asaru, skropstu tušas un asiņu sajaukums. Jāapbrīno cilvēki, kas neizsauca palīdzību, kad ieraudzīja mani izspūrušiem arī asinīm salipušiem matiem un klātām drēbēm, kas brīvi nokarājās uz mana auguma, bet varbūt arī izsauca, es vienkārši jau biju prom, bet varbūt neviens mani nemanīja līgavu pavadībā. Tikai tagad apstājoties pamanīju, ka sānos un plaušās bija iemeties dūrējs, kas nejauki sāka atņemt spēkus, bet tās nebija vienīgās vainas, jo uz kādreizējās zīda blūzes, kuru biju saņēmusi mantojumā no vecmāmiņas, bija manāmas ne tikai viņa asinis, bet arī manējās. Kāpēc es viņu pametu? Kāpēc? Labā roka smeldza, sāpes kļuva neciešamākas. Lode bija ķērusi mani, kas bija domāta sirdij, nevis rokai. Par laimi man un arī par nelaimi, šāvējs nebija profesionālis. Liekas, katra sekunde ir neciešami un mokoši gara.
Es vēl jo projām stāvu, vismaz man tā liekas. Redzu gar mājas stūri paslīdam slepkavas tumšo stāvu, un nespēju pakustēties vai atvērt muti kliedzienam. Sajūta, ka skrienu uz vietas, bet tas man tuvojas. Tomēr izdabūju pār lūpām kliedzienu, kad tas man pieskārās. Tikai tagad es nestāvēju, bet gan gulēju. Redzu un jūtu ieroča auksto un nāvējošo stobru pavērstu pret mani; smaidīgu seju, kas kaut ko saka un saka, bet ne vairs slepkavas seju.
