Heisā-hopsā spocinieki!
Daudzi protams nelasīs un mūsdienās vispār dzeja laikam nav priekš jauniešiem,bet es rakstu dzeju. Tādā veidā es atbrīvoju sevi no dusmām,emocijām tā es izsakos. Dzeju rakstu apmēram 6 gadus, ir daudz materiāla,bet ielikšu tikai dažus. Paldies par to pašu!
Ielieku kā oriģinālrakstu,nevis lai pelnītu + ,bet 1pkārt īsti nav tādas kategorijas un 2kārt tie tomēr ir manis paši sacerētie! Ceru,ka patiks
Kad balsis klusumā grimst
Domas skaļākas liekas
Kad vēja atspulgā ziema dzimst
Sapņi par murgiem liekas
Un sudraba migla lēna
Tad apskauj zemi un zvaigznes
Aizslīd tava ēna
Un mani sevi līdzi aiznes
Es esmu nakts,kas slēpjas
Nokvēpušās debesīs
Un ziemas apvalkā tērpjas
Jo nakts vēl ilgi negaisīs
Bet neprātīgs klusums dzīst
Kā auksta sveces liesma
Un pusnaktī vēl klīst
Reibinoša vēja dziesma
Kad acis vairs nebaidās
No saules spožajiem stariem
Kad tava roka slīd gar manu vaigu
Es esmu domas,kas raisās
Un aizslīd tava melnā ēna
Kad mākoņi caur saules stariem lido
Īstenība par meliem liekas
Un klīst pa pasauli šo kā dziesma
Kas vēl nav izdziedāta
Tu esi kaut kur blakus es jūtu
Es zinu Tu elpo un dzīvo
Es klīstu un elpojam mēs gaisu vienu
********************************************************************************************
Un atkal piezogās domas man klāt
Un klusums melnais valda apkārt
Man galva ar viņām piepildās
Bet sirds un dvēsele nesildās
Pasaki man lūdzu, kas tās ir par plūsmām
Vai tik tās nepiepilda pasaules jūsmām
Es atceros, Tavs pieskāriens bija tik maigs
Un mūsu kārtējais skūpsts tik pat svaigs
Bet, tad tava roka gar manējo slīd
Un mūsu uzceltā smilšu pils krīt
Vai tas viss bija tā vērts?
Vai pa velti tas viss tika dzēsts?
Es atceros mūsu stāstu
Un mūsu iedomu māju-skaistu
Nekad nav par vēlu piedošanu prasīt
Tā pat kā nav aizliegts mums smaidīt
Domāju par Tevi jūtu-siltums
Kaut tik tas nav manējais mīļums
Es prasu debesīm ik dienu
Vai vari manu vēlēšanos piepildīt-vienu
Vēlos redzēt savu sirdi rokās tavās
Jo jau ilgi turu tavu-savās
Es joprojām domāju par Tevi
Paldies par to, ko TU man devi
Un atkal domas man galvā dejo
Un visu laiku apkārt klejo
Visi kopā kamolā tinas
Un starp kājām mums pinas
Es skatos bildē Tavās acīs
Un gaidu ko tās man sacīs
Mana sirds joprojām rit
Un no sāpēm pa sienu kulakus sit
Es atceros tas ir tavējais glāsts
Bet tas jau ir pavisam cits stāsts
*********************************************************************************************
Kā,lai tic dzīves laimīgajām pasakām
Ja viss vaigs ir vienīgi asarās
Es to visu pārāk labi atceros
Un manā sirdī tas viss labi iekļaujās
Pasaki man kāds ir Tavs vārds?
Pagaidi- es pazīstu Tevi,tas ir tavs glāsts
Vai tiešām pasakām pienāk gals
Es tiešām ticu,ka tas nav mans ceļa gals
Nevar būt,ka beidzās jūtas
Vai arī tās vairs nav tavas lūpas
Es mēģinu atrast sevī to mieru
Kuru nevar atrast kā tuksnesī pienu
No iekšas graužu sevi
Kā laukos zemnieks ar zemi
Es vēlos pēc iespējas ātrāk Tevi panākt
Bet nesanāk mēs atkal sākam raudāt
Es zinu mēs kopā to varam
Tikai ātrāk daram!
Bet rudenī lapas no kokiem bira
Un mīlestība no augstuma mira
Paldies likteni,ko Tu man devi
Es gribu atpakaļ,to ko Tu man devi-Tevi
Nevar būt,ka nekas nav palicis vēl
Mana sirds par to visu joprojām kvēl
Kā man gribas Tevi ieraudzīt
Un tavas lūpas noskūpstīt
Bet nu jau laikam ir vēls
Man vienam pašam sirdī ir kvēls
Atceries to dienu vienu
Kad mēs likām viens otram mieru
pagaidi.............
Labāk atceries kā mūsu skatieni satikās
Un mūsu siltās rokas pirmoreiz saskārās!
