Es savas bēdas neapslēpšu,
Savas skumjas demonstrēšu,
Cerams, man kāds palīdzēs,
Labi mani ietekmēs.
Strauji neeju uz priekšu,
Ja būs slikti, atkal kliegšu,
Gan jau kāds man palīdzēs,
Labas domas dot man spēs.
Mēdzu rakstīt dzejoļus,
Skaistus, uzrunājošus,
Sapņos daudzkas rādījās,
Nekas nepiepildījās.
Jādomā, ko darīt tālāk,
Nē, ne tagad, labāk vēlāk,
Pagaidām vēl domu nav,
Uz nākotni skats izdziest jav.
Idejas un cerības,
Nāk ik katras dieniņas,
Nezinu, vai pareizas,
Bet ceru, piepildīsies tās.
Vai nedariet jūs arī tā?
Ka beigās nesanāk nekā?
Tas ir skaidrs, dzīve dos,
Domāju, par ko man sods!
Bet īstenībā, soda nav,
Šīs iedomas bezgala jav!
Jāpieliek tam visam punkts,
Skatos, laukā jav ir tumšs.
Nezinu, kā ies man rīt,
Nevaru vien sagaidīt,
Kaut pieaugtu es jav tūlīt,
Kaut spētu laimi pasūtīt.
Es vēlos labu dzīvi sev,
Tad pusi atdotu es tev,
Ja saproti, ko runāju,
Ne velti visu pierakstu.
Cik ātri gan laiks pagājis,
Un liekas, ka viss apnicis,
Vēl atceros es bērnību,
Un mūsu visu spītību.
Bet neļaujies, lai pārņem tas,
Tavas gaitas ikdienas,
Laime pati atradīs,
Un tavas skumjas izdzēsīs.
Ja es aizietu, tu nāktu līdz?
Drosmes vārdiem aprakstīts.
Ja jautājumu uzdošu,
Vai atbildi man sniegsi tu?
Es jaunus vārdus domāju,
Pie pēdējā pantiņa netikšu,
Man tik daudz vēl ir ko teikt,
Jāiet jaunā diena sveikt.
/Sintija/
