Sveiki, visiem!
Te arī turpinājums manam darbiņam.
Atvainojos par kļūdām! :)
Neesmu profesionāle!
Komentāros rakstat vai patika vai nē, lai zinu vai vispār ir jēga šito turpināt...
Ceru, ka patiks!
Mājās atgriezos nedaudz pāri septiņiem. Tā arī es biju domājusi. Pēc brīža parādījās arī mammma.
“Tu jau augšā?” viņa jautāja un par atbildi es pamāju ar galvu. “Pēc pusstundas man jābūt jaunajā darbā, ceru, ka tiksi galā.”
“Nu, neesmu jau vairs tik maziņa.” atbildu un mamma pasmaida. tad es eju augšā uz savu istabu. Ieslēdzu datoru un tad mūziku. Parasti šādā laikā es vēl gulēju un neviens nespēja dabūt mani augšā, it sevišķi pirmdienu rītos, taču šis rīts bija savādāks, daudz savādāks.
“Labi es eju.” mani uzmodināja mammas balss. Es atvēru acis, bet mamma jau bija aizgājusi. Iepriekšējās dieas es un mamma veltījām mantu kārtošanai un citiem darbiem, bet šodien jaunā nedēļā derētu aplūkot pilsētu kārtīgāk, bet tikai ne tagad, jo jūtu, ka miegs mani drīz piebeigs...
Manas acis atkal atvērās, kad pulkstens rādija gandrīz pusē desmit. Es atvēru balkona durvis un paskatījos ārā. Saulecepināja. Divas meitenes ar rozā cepurītēm skraidīja pa pagalmu, kas pavērās manam skatam. Es iegāju atpakaļ vēsajā istabā un izslēdu datoru. Tad es devos uz virtuvi pie mana drauga ledusskapja. No visa klāsta es izvēlējos saldējumu, kurš par brīnumu natradās saldētavā.
Tas bija mans mīļākais saldējums ar zemeņu garšu, šadu saldējumu es varētu ēst un ēst. Uzvilku savu cepuri un devos ārā. Tagad man bija jāizdomā kur iet. Ilgi stāvēju un domāju, līdz beidzot nolēmu aiziet istaigāt parku un tad droši vien sameklēt kādu veikalu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka šeit tie patiešām jāmeklē. Visticamāk jāatrod pilsētas centrs un tur arī atradīšu veikalu. Kāpēc gan es nepaprasīju mammai? Viņa taču vairākkārt brauca uz veikalu pagājušo nedēlu, bet tagad vispirms man jādodas uz parku. Šī vieta mani piesaistīja, jo bija skaista un pirmā tālākā vieta uz kuru aizgāju, iepriekš es tikai sēdēju mājā un pukojos. Pa sestdienu un svētdienu apstaigāju papētīt tuvākās mājas. Pēc brīza nonācu parkā un atspiedos pret koku un pavēros debesīs. Mākoņi bija izveiojuši ļoti milzīgu suni un mazu, jo mazu zvēriņu. Izskatījās, ka suns dzenas tam pakaļ, ļoti skaista kompozīcija. Man ir milzīga iztēle, vismaz tā teica tētis un mani draugi, kas palika otrā pilsētā. Es nolēmu doties taisni uz priekšu uz to pusi no kuras no rīta nāca Alise ar Lebiju. Es gāju pa akmeņainu taciņu un saule spīdēja man virsū. Vakardien bija stipri karstāks, bet šodiena arī daudz neatpalika. Es izgāju no parka un devos taisni. Šeit bija sarkanas vienstāvu vai divstāvu mājas, bez balkoniem, toties pagalmi bija lielāki un sētas augstākas. Vienai mājai tā bija pavisam augsta.
Pēkšņi es izdzirdēju pazīstamas suņu rejas un apgriezos rinķī, bet neviena tur nebija. Suns atkal ierējās un es noteicu virzienu, tas noteikti bija Lebijs, Alises suns, tam vajadzēja būt viņam, pavisam noteikti. Es apstājos pie augstās sētas un ieraudzīju melnu dzīvnieku, kurš mani ieraudzījis sāka riet un uz vietu, kur artrados es. Viņš neizskatījās pārāk priecīgs. Tas tiešām bija Lebijs. Biju redzējusi viņu tikai divas reizes, šī ir trešā, bet es viņu pazinu.
“Sveiks, Lebij.” es viņam teicu un piegāju pie sētas. Suns vairs nerēja, bet pētīja mani ar tādu pašu interesi kā redzot mani pirmo un otro reizi. Es pasmaidīju un suns aizskrēja. Lai gan labāk būtu priecājusies ieraudzīt Alisi nevis viņas suni, bet ar to pietika, lai es spētu atkal aizdomāties par šo meiteni. Kad es jau grasījos iet prom, mājas durvis iečīkstejās un tur parādījās stāvs, ko es jau šorīt redzēju. Ko es pazinu.
“Lebij, vari būt kluss?” dzirdēju meiteni viņam jautājam. Tad viņa devās pa taciņu pie vārtiem, kurus rotāja pavisam apbružāta zīmīte – Uzmanību! Nikns suns.
“Hei, Simon. Nebiju domājusi, ka tevi vēl šodien ieraudzīšu.” Pamanījusi mani Alise uzsauca. Es pieskrēju viņai klāt un noburkšķēju kaut ko līdzīgu čav.
“Es arī ne.” atzinos. “Tagad es zinu, kur tu dzīvo.” es zināju, ko meitene jautās, tāpēc aši piebildu:
“Es dzīvoju uz melnās ielas.”
“Tad jau nav nemaz tik tālu.” meitene secināja. ”Un cik tev gadu? ”
“Divpadsmit.” atbildēju “ Un tev?”
“Pēc nedēļas paliks divpadsmit.” viņa teica un es galvā vaicu apreiķinus.
“Tātad tava dzimšanas diena ir 23. augustā, ja?” vaicāju un metene pamāja ar galvu.
“Tagad tu šeit dzīvo?” lise man jautāja.
“Nāksies.” atbildi devu ļoti klusu. Par laimi mana vienaudze ir saprotoša un neuzdod vairāk liekus jautājumus, taču kaut kas man lika runāt:
“Iepriekš dzīvoju lielā pilsētā, tālu no šejienes. Vecāki izšķīrās un mēs ar mammu pārvācāmies. Tētis palika tur. Biju domājusi, ak šī ir briesmīga vieta, tomēr iepazīstot cilvēkus un apkārtni varu secināt, ka maldījos.”
