Es šorīt mazliet sajūtos kā krēsls bez kājām. Tava balss man nedaudz atgādina zemē nokritušu dūnu segu, un man nav bail atzīties, ka gribas tajā iegulties, un jā, varbūt arī nosnausties. Bet tas nesagādā tik lielu prieku kā agrāk. Tā vietā tagad ir pieradums. Dažreiz šķiet, ka varētu tevī tomēr vēl klausīties. Tavi stāsti vienmēr atgādina nolūzuša koka pārbijušos dvēseli. Un tavas nespodrās vārdu migas mani ieaijā viltus mierā. Bet tur pēdējā laikā manai dvēselei salst vēl vairāk nekā kājām decembrī.
Man gribas aizbēgt ar tavu vārdu uz lūpām, un paslēpties tikai tur kur mani varētu atrast tu. Lai redzētu vai nāksi mani meklēt. Bet es zinu, ka tu esi pārāk aizņemts, lai spēlētos ar mani. Tu kā bite medus eiforijā esi iestidzis darbos, pienākumus un savu lēmumu sekās.
Mēs kā vienmēr viens otru nesaprotam. Tu gribi kāpt pa iestīvinātām zamša trepēm pretī slavai un atzinībai. Kamēr es, savā zīda kleitiņā gribu skriet pa pļavām un dzīties pakaļ noslēpumam, ko cilvēki sauc par tauriņiem. No kurienes viņi uzrodas, un kāpēc ap mani viņi lido tikai balti. Vai tā ir zīme par cerību? Vai ticību? Vai vēl kaut ko, ko man nav lemts uzzināt.
Es nezinu, kad es pamanīju, ka spēju dzīvot bez tevis, bet man šodien nav bail no tevis atvadīties. Esmu gatava palaist tevi vaļā, kā ar hēliju piepildītu lācēnu, un skatīties kā tu aizlido, man nezināmā virzienā.
Man šodien nav bail, ka man tevis pietrūks. Man ir pa visu istabu paslēptas mazas tevis daļiņas, kā mozaīkas gabaliņi, kurus saliekot kopā, es beidzot sapratīšu kāpēc mums nebija lemts palikt kopā. Un man ar to pietiks. Es zinu, ka pietiks.
Man gribas apsēsties un ārprātā smieties, par to cik ļoti es kādreiz baidījos tevi pazaudēt. Un par to cik pašsaprotami un pat vajadzīgi tas tagad liekas. Palaist tevi. Ļaut aiziet sev. Un mums abiem atrast laimi. Katram savā likteņa vijuma galā.
