Es sēdēju pretī sievietei, kura iespējams zināja par to kas notiek manā dzīvē. Par to, kāpēc es dzīvoju vairākas dzīves. Par to, kas pie velna te vispār notiek? Viņa uzsmaidīja man un teica:”Tur nav loģiska izskaidrojuma par to, kas notiek, bet es varu nest savu interpretāciju un iespējams tev palīdzēt.”. Pasakot to viņa ielika cigareti mutē un ieskatījās man cieši acīs. Viņas skatienā es saskatīju dziļu līdzjūtību pret mani. Viņai bija blondi mati un ap viņas roku bija liela aproce ar dažādiem simboliem, kuri man iekrita acīs. Vēl ko pamanīju bija viņas interesantais akcents. Nekur tādu neesmu dzirdējis un sāku šaubīties, ka viņa ir vietējā. “Kas tu esi un kā tu zini to?”, es jautāju un pamanīju, ka man rokas trīc. Es gribu būt mierīgs un mēģināt uztvert visu mierīgi, bet nevaru. Pārāk liels šoks. Viņa uzlika savu roku uz manas un teica:”Vari mani saukt par Annu un es tev visu paskaidrošu, bet tev ir jāuzticās man, ka viss būs labi. Nekas ļauns nenotiks un tu būsi laimīgs.”. Anna nolieca galvu, laikam domāja kā labāk paskaidrot to ko viņa nupat man teiks. “Labi, es nezinu vai tu tici garīgai realitātei, bet tā ir reāla. Tikpat reāla kā fiziskā realitāte. Cilvēki garīgai pasaulei tic jau kopš cilvēces pirmsākumiem un katrs to interpretē savādāk.”. Garīgā pasaule? Ko? Ko viņa man cenšas pateikt. Es protams klausos viņā un tas kas ar mani notiek ir neizskaidrojams, bet nu tomēr… “Iztēlojies, ka garīgā pasaule nav objektīvi veidota kā fiziskā. Citiem vārdiem tā ir subjektīva un tā ir tāda, ko dziļi dvēselē, prātā un garā tu vēlies tai būt. Tu seko līdzi?”. Man ir tāda sajūta, ka es runāju ar jukušo, bet no viņas kaut kas izriet. Kaut kas neaprakstāms. Līdzjūtība un tajā pašā laikā kāds neizskaidrojams spēks un vara. Dīvaini to izskaidrot, bet tas liek man viņā klausīties un es viņai pamāju ar galvu, ka saprotu. “Tas labi,”, viņa uzsmaidīja un turpināja:”Tad iedomājies, ka tu esi pieķēries šai dzīvei tik stipri, ka tu to vēlies piedzīvot atkal un atkal. Savādāk, bet tepat uz zemes. Pa to laiku, kamēr budisti pārvēršas par zivtiņām un cālīšiem, kristieši dzied ar eņģeļiem paradīzē un musulmaņi guļ ar, godīgi neatceros cik, jaunavām, tu paliec tepat. Šeit uz zemes, pārdzīvojot vienu un to pašu dzīvi atkal un atkal.”. Viņa pieliecās man tuvāk un teica:”Man tas liekas skumji. Kā cilvēks dziļi savā dvēselē gribētu palikt turpat, kur viņš ir, kad pēcnāve ir neierobeožota tajā ko tā piedāvā. Daudzi mīl dzīvi, bet kad viņi nomirst un redz, kas var tikt piedāvāts pēc nāves, tie aiziet un neatgriežas. Toties tu paliec vienā un tajā pašā realitātē.”. Es aizdomājos. Tā teorija, ko viņa teica, tas varētu būt kaut kas izskaidrojams, bet kā gan es varu zināt, kāpēc es palieku vienā un tajā pašā dzīvē? Kā es varu zināt kas notiek? Jā, es zinu savas iepriekšējās dzīves, bet es nezinu kāpēc es tā daru. Es ieskatos glāzē un sāku domāt. Kas ir nāve? Kas mani pēc tās sagaida?
Mēs kādu brīdi sēžam klusumā un viņa uzsmaida man un pasaka:”Būtu labi, ja mēs uz šodienu beigsim par to runāt, jo man nepieciešams, lai tu šito sagremo.”. Viņa izvilka savu mobīlo un mēs apmainījāmies ar nummuriem, lai vēlreiz tiktos. Mēs izgājām no bāra un gājām pa ielu. Viņa mani mierināja un jautāja par manām iepriekšējām dzīvēm. Manī nepārtraukti radās jautājumi, bet es tos neuzdevu. Kad mēs jau grasījāmies šķirties viņa teica:”Tu galvenais izgulies un, tici man, es saprotu cik liels šoks tas ir. Bet viss būs labi!”. Viņa uzsmaidīja pēdējo reizi un tad strauji pie ielas apstājās melna mašīna un no tās strauji izgāja vīrietis. Es nesapratu, kas notiek, bet viņš vairākas reizes sašāva Annu! Viņa stāvēja, skatījās manī un asiņoja. Asiņoja no mutes, no vēdera un stāvēja. Vīrietis neapstājās uz tā, ka viņš viņu sašāva. Viņš paņēma viņu un ievilka mašīnā, bet esmu gatavs apzvērēties, es redzēju Annu atkal smaidam. Es stāvu uz ielas. Apjucis. Nezinu ko darīt.
Es sēžu mājās un domāju ko darīt. Esmu galīgi satriekts. Kas notiek? Kur esmu nonācis? Kas notiek manā dzīvē? Es tik tikko redzēju kā nogalina cilveku manā priekšā. Un tas ko viņa izstāstīja? Paņemu miega zāles, daudz miega zāles. Paņemu alkoholu, daudz alkohola. Ieslēdzu mūziku un tur skan Deep Purple- Highway Star. Sāku kratīt galvu līdzi nezinu kāpēc. Esmu tik saspringts un pavadu laiku nedomājot un dzerot. Esmu jukušais jukušo pasaulē. Viss ir vienkārši nereāls. Jūtu sāpes. Dziļas dvēseles sāpes, no apziņas, ka neko dzīvē nekontrolēju. Ja varēju iepriekš dzīvot tādas dzīves kā gribēju, tad tagad esmu strupceļā. Neprāta strupceļā.
Zvana mobīlais. Ir rīts un es guļu uz zemes. Saulstari spīd tieši acīs un es pieceļos. Galva jūtas skaidrāka. Laikam zvana no darba un es domāju pacelt. Es paņemu mobīlo un neticu savām acīm. Zvana Anna. Es paceļu klausuli un viņa mierīgi saka:”Labrīt, šodien brīvs? Varam satikties? Es tev kaut ko pastāstīšu.”
