Tātad, pirms kādiem 8 mēnešiem es iepazinu vienu meiteni kautkādā random tusiņā, no sākuma mēs (pa jauniešu sarunvalodas veidam "Nolaidām") un viss tur aizgāja kā jau parasti citās attiecības, bet ar laiku mums viss palika nopietnāk. Mēs viens otru iemīlējam pa nopietnam, un gandrīz katru brīdi veltījām viens otram. Mēs bijām varteikt nešķirami, takā ideāla sapņu meitene, par kuru tu esi vien sapņojis. Bet tad ar laiku mēs sākām strīdēties. No mazākiem sīkumiem jau uz lielākiem un lielākiem. UN beigu beigās mēs pašķīrāmies. Protams arī manas vainas dēļ, viņa bija histēriķa, bet es viņu pacietu un negribēju laist prom, bet es egoists un ehh, rupji sakot mēs ballītēs iedzērām un viss aizgāja galīgā dir*ā. Pēc tās ballītes mēs gājām pa nakti gājām uz mājām, un es biju ļoti sadusmojies par kautko un pašam neredzot viņai iesitu. Viņa bļāva uz mani: "Artūr! Kas ar tevi?" Es pilnībā neko nesapratu, tad es dabūju sitienu pa seju, kuru es biju pelnījis un pat vairāk. Tas bija nožēlojami, bet nu labi, ne par to iet runa. Kad mēs aizgājām līdz mājām, mēs uzreiz aizgājām gulēt. Nākošajā rītā, es egoistiski piecēlos un pametu viņas dzīvokli un aizgāju uz savām mājām nepasakot vinai neko. Tad mēs draugos sākām par kautko strīdēties, es satikos ar viņu un ari tad strīdējos, es nepamanīju, ka viņa man reāli skrien pakaļ visu laiku, bet aiz sava egoisma to nepamanīju. Tā mēs izšķīrāmies. Uzreiz nedēļu pēc šķiršanās es 4 mēnešus nevarēju normāli padzīvot, manī mitinājās tik daudz sliktu domu, es viņu vēlējos iegūt atpakaļ. Es katru vakaru raudāju, gribēju sev pataisīt galu, lai tik tās ciešanas būtu beigušās. Līdz brīdim, kad es aizbraucu uz slimnīcu, psihiātrisko nodaļu, tur es dzēru zāles kuras man nemaz nevajag, lai uztaisītu pašnāvību, bet nekas nesanāca un paldies dievam, ka tā. Kad es iznācu no slimnīcas, es vēl pusmēnesi nedevu nekādu ziņu vinai. Tad es saņēmos un sāku rakstīt viņai skypā garas atvainošanās vēstules. Es teicu, ka es esmu mainījies un viņa man noticēja. Tad mēs satikāmies, es biju tik laimīgs, mēs izrunājāmies un tas man aizskustināja sirdi, man vēderā lidoja tauriņi un vakardienas sautējums.
Tā mēs sākām iet ārā un viss bija ideāli, līdz brīdim, kad sākās hui*as ar ment*em un man ar draugu piešuva lietu par nopietnu dzīvokļa zādzību. Par to uzzināja ari mana bijusī. Es pieklauvēju pie vinas durvīm, lai izsauktu viņu ārā, vinai bija sarkanas acis, viņa raudāja un teica man: "Tu neesi mainījies" Es paliku pie viņas durvīm stāvam nesaprašanā. Es centos ar viņu atkal runāt bet viņa teica, ka nevēlas mani redzēt. (Lietu attaisnoja un mēs nebijām vainīgi) Man vēl līdz šodienai ir skumjas atmiņas par vinu un es vēlētos ar vinu atkal but kopā, jo viņa ir vienīgais cilvēks, kas mani saprot.
