Kāpjot pāri žogam, es uzmetu skatienu Markam, kurš rāpjās tieši blakus. Puisis ir pilnībā koncentrēts un nemaz nemana manu skatienu. Viņa rokas ir apsaitētas ar vairāku centimetru biezu marles kārtu. Kad viņš paspējis aiziet pie ārsta?
Pēkšņi aiz muguras iegaudojas sirēna un apkārtne iekrāsojas sarkanīgos toņos. Panika iestājās acumirklī un pirms es paspēju jebkādīgi reaģēt noskan šāviena skaņa. Kā palēninājumā redzu Marka acis ieplešamies un pirkstus atlaižam žogu. Mokoši lēni viņa ķermenis nokrīt uz zemes. Kā apātijā es lieku sev novērsties.
Es ar skatienu sameklēju Ēriku, kurš ir jau otrā žoga pusē un gaida uz mani. Cik vien ātri spēju, es tieku pāri žogam un nolecu lejā. Mēs esam brīvībā ! Nu vismaz daļa no mums. Es jau taisos skriet prom, kad manu Ērika saspringto seju. Izsekodama viņa skatienam, es saprotu, kas par lietu. Sargs ir pie paša žoga un ir nomērķējis Ērikam krūtīs. Mana kaķa redze uztver niecīgās izmaiņas sarga sejā un tam sekojošu šāviena skaņu. Es negribu skatīties, tomēr to izdaru. Puisis stāv ar sastingušu sejas izteiksmi. Viņš ir pārsteigts, izskatās, ka Ēriks nemaz nejūt sāpes. Tomēr mana pasaule sasitās tūkstoš daliņās. Es satveru puisi un viņš manās rokās sakustās kā saprasdams, kas ir noticis.
Es uzmanīgi noguldu puisi uz trotuāra, pilnībā aizmirstdama par sargu, kurš kaut kur bļaustās. Kā viņš spēj pakustēties, kā viņš spēj parunāt ? Es jūtu asaru kamolu kaklā. Tas ir tik liels, ka plēš mani no iekšpuses. Sirds sitās simtreiz ātrāk un es cenšos valdīties, lai nesāktu raudāt. Viss būs labi. Būs.
" Jūlija.. " Ēriks iesāk, bet es aizklāju viņa muti ar plaukstu. Viņš nedrīkst runāt. Tā ir lieka piepūle. Viņš izdzīvos !
Trīcošām rokām es pārplēšu puiša kreklu, lai arī tas sanāk vien no trešā piegājiena. Asinis. Pārāk daudz asiņu. Es nemaz nezināju, ka cilvēkā to var būt tik daudz. Lode ir trāpījusi vēdera augšēja daļā, pašā centrā.
" Bezjēdzīgi. Skrien. Jūlija, skrien. " puisis nočukst, pirms es paspēju viņam likt aizvērties. Es nekur nebēgšu. Kāda jēga gan no dzīvošanas, ja tev nav vistuvākā cilvēka? Nav cilvēka, kurš tev nozīmē visu. Kāpēc iešāva viņam ? Kāpēc ne man ? Kāpēc ? Ar katru Ērika saraustīto elpas vilcienu, kaut kas manī mirst. Pasaule iegūst pelēku nokrāsu.
Es piespiežu savas plaukstas šāviena vietai, cerēdama apstādināt asinis. Kāds prāta nostūris saprot, ka tas ir bezjēdzīgi, tomēr es šo domu atvairu. Viņš nemirs !
Puisis piever acis.
" Atver acis! " es nokliedzos un puisis vāri pasmaida, tomēr neatver acis.
" Es tevi mīlu. " puisis tikko dzirdami nočukst. Es iesitu viņam pļauku, cenzdamās atmodināt. Ērika sejas iekrāsojas sarkana no maniem asiņainajiem pirkstiem.
Es cenšos koncentrēties uz brūci, tomēr nespēju neko saprast. Pārāk daudz asiņu, ir grūti saprast, kur vispār ir lode. Kad es beidzot to sajūtu, asaras ir pilnībā aizklājušas manu skatienu.
Tas ir bezjēdzīgi. Bezjēdzīgi.
Es satveru puiša plaukstu savās un pielieku pie savas pieres. Nē. Nē. Tas ir tikai slikts sapnis. Nē. Tā nedrīkst. Kāpēc dzīve mums atņem vismīļākos? Mamma, tētis un tagad Ēriks. Par ko ? Ko es esmu izdarījusi nepareizi?
Šūpodamās šurpu turpu un kaut ko murminādama, es cenšos sevi nomierināt. Asaras turpina līt pār vaigiem. Vēl mazliet un to būs tikpat daudz cik Ērikam asiņu. Es ienīstu. Es ienīstu visu.
Pilna dusmu un sēru, es skaļi nokliedzos. Kliedziens ir aizsmacis un izmisuma pilns. Rīkle svilst.
Nespēdama paglābties no izmisuma, es pieskrienu pie žoga un knapi redzēdzama sargu, nokliedzos, lai viņš mani nošauj.
Viņam nav jāprasa divreiz. Man krūtīs iesitās lode un es nokrītu...
