Abi gājām pastaigāties. Mums bija jautri. Izrādās, ka viņs ir jauks.
-Nu, kur mēs iesim?
Es nevarēju izdomāt.
-Varbūt, pastaigajamies tā pat vien?
-Aizejam tad līdz mežam. Tur ir kluss.
Es piekritu, jo man ļoti patika mežš. Līdz mežam nebija tālu, jo dzīvojām pilsētas skaistākajā un zaļākajā rajonā. Kadreiz dzīvoju pilsētas centrā, un man ļoti patika tur dzīvot, ju man likās ka nekas nevar būt labāks par to. Līdz tēvs pateica ka pārvācamies, es negribēju, bet tagad es sapratu, ka centrs ir viena smirdīga pļura.
-Te ir skaisti.
Es klusēju, jo izbaudiju šos skaitos skatus.
-Šajā mežā ir skaists ūdenskritums. Tas nav liels, bet ļoti skaists.
-Es labrāt, šajā mežā neesmu bijis.
Marts mani simpatizēja, bet ne tik daudz lai viņam to pateiktu. Pašlaik attiecības nevēlējos. Es vēroju Martu. Viņam bija tumši brūnas acis, smalki tumši mati. Viņš ir skaists.
Beidzot bijām klāt.
-Te tiešām ir skaisti.
-Jā...- nopūtos
-Tev kaut kas notika?
Es pasmaidiju, man viņš sāka simpatizēt ar vien vairak, ar katru minūti jūtu stiprakas simpātijas, bet es no tā baidījos.
-Nē, viss ir labi.
Es novilku apavus, jo gribeju iebrist dzidraja ūdenī, un es ta arī izdariju, galu galā ir septembra vidus. Šis septembris bija ļoti silts, tāpēc gāju peldēties katru dienu.
-Ko Tu darīsi?- jautaja Marts
-ai, es iebridīšu ūdenī, tikai uz neilgu laiciņu
Ūdens bija atspirdzinošs. Man patika. Nezinu kapēc, bet es viņu pasaucu, lai arī viņš nāk ūdenī. Viņš pasmaidija, novilka savas botes un nāca.
Pēkšņi viņš sāka šļakstīties.
-Ko tu izdariji?
un es viņam uzšļakstiju pretī.
Pagāja vismaz stunda līdz mēs izvilkāmies no ūdens. Es biju visa slapja, bet auksti man nebija. Mums bija jautri.
Mēs gajām atpakaļ, un runājām par dzīvi.
-Madara?
-Nu?
-Atnāksim arī rīt uz šejieni?
-Labi, šī būs mūsu slepenā satikšanas vieta.
Viņš pasmaidija.
Pēkšņi, es nokritu. Dzirdēju, kā Marts runā ar mani, viņs bija izmisis , bet man nebija spēka atbildēt.
