Aizgājām uz matemātikas klasi. Marts apsēdās man blakus, kaut gan man negribējās lai man kāds sēž blekus, es viņam atļāvu.
Noskanēja zvans. Skolotāja izsniedza darba lapas, es paskatījos uz viņu, bet ātri novēsos, jo bija jāpilda lapa.
Beidzās stunda.
-Madara?
-Nu?
-Negribi pēc stundām iziet pastaigāties?
-Labi. Ejam uz nākošo stundu?
Pa ceļam satiku Lūsiju, es pie viņas apstajos. Marts aizgaja tālāk, cik sapratu viņš tagad ir ar puišiem.
-Tu viņam laikam patīc.
-Kā tad.- noburkšķēju
-Bet es pavisam nopietni, tad paskaidro to kāpēc viņš tieši ar Tevi iet uz stundām?
Es mazliet sadusmojos, jo nevarēju atras atbildi.
-hā, tu klusē, nezini ko atbildēt, ja?
Es tišām nezināju ko atbildēt.
-Marts mani uzaicināja pastaigāties...bet tas neko nenozīē!
-jā kātad, es zinu puišus.
Ja tur viņai ir taisnība, viņa tiešām zin, bet ja viņai puišus nemainītu, kā zeķes, tad noteikti nezinātu neko.
-Lūsij, es itkā piekritu iet, bet es tagad nezinu vai man to darīt.
-Kāpec? Dod viņam iespēju iepazīt tevi, un iepazīstināt arī ar sevi.
-Tu tā domā?
-Protams.
Lūsija pasmaidija. Man patika viņas smaids, tas bija apburošs.
Noskanēja zvans uz stundu un mēs devāmies.
Marts bija jau iekārtojies, un kā par brīnumu tieši tur kur sēdējus es. Laikam bija pateikuši klases zēni, kur es sēžu, jo citādāk, tiešām viņš tajā stūrī nebūtu iesēdies.
-kāpēc tu man blakus sēdi?
-Jo man liekas, ka tu esi jauka meitene.
Es nosarku. Varbūt Lūsijai bija taisnība, ka es viņam patīku, bet man negribējās tam ticēt, jo es esmu parasta.
Bija noskanējis zvans no pēdējās stundas. Visās astoņās stundās viņš man sēdēja blakus.
Es gaju uz garderobi, un viņš gāja ar mani. Jāatzīst, viņš tiešām ir skaists, bet tad jau redzēs kāds viņš ir.
