Šis ir mans kārtējais oriģināldarbs (mēnesī 2 publicēju) šoreiz ir pārsvarā par dzīvi, bet ko tur daudz, ja patīk, tad pareklamēšu savu saiti, tur daudz stāstu:
Nepabeigtais cimdiņš:
Vecmāmuļa sēdēja klusa pie kamīna siltās uguns, kura ne tikai sildīja, bet arī deva gaismu un mājīguma sajūtu. Viņa nesteidzās savos darbos. Večiņa bija sasniegusi vecumu, kad cilvēki vairs nevēlas steigties, viņa visu centās darīt lēnāk, cerēdama, ka arī dzīve tad paliks lēnāka, un to varēs ilgāk izbaudīt. Tik daudz gadus viņa bija steigusies, skrējusi uz darbu, skrējusi lai dzīvotu. Taču tagad viss bija mainījies, viņa vairs neskrēja lai dzīvotu. Vecmāmiņa centās apstāties, lai izdzīvotu. Runcis Muris to lieliski saprata, arī viņš nesteidzās peļu medībās, bet gan laiski gulšņāja vecmāmuļas klēpī, lai ar savu murrāšanu strādātu kā bezmaksas radio ar vissaldākajām miega dziesmām. Vecmāte nesēdēja bezdarbībā, viņa adīja cimdiņus savai mazmeitiņai. Tantukam šķita, ka tā varētu būt lieliska dāvana Ziemassvētkos. Šī bija pirmā reize, kad vecmamma izvēlējās dāvināt šādu dāvanu. Viņa nebija nekāda labā adītāja, bet centās tantuks patiesi no visas sirsniņas, viņa bija uzlikusi uz acīm stiprākās brilles, kādas mājās atrodamas. Vecmamma koncentrējās, lai cimdiņš sanāktu ideāls. Viņa savai mazmeitiņai novēlēja tikai to labāko. Jau pagāja vairākas stundas, kopš vecmamma bija sākusi savu darbu darīt. Viņa adīja svītrainus cimdiņus. Viens cimds jau tik pat kā bija gatavs, kad vecmamma ieraudzīja milzīgu kļūdu savā darbā. Divas dzijas krāsas nebija pareizi saadītas, un varēja redzēt, ka cimdiņa adīšanas gaitā pieļauta kļūda. Savai mazmeitiņai viņa vēlējās tikai ideālāko, tāpēc viņa cimdiņu ārdīja ārā, lai sāktu darbu pa jaunu. Tā nu pagāja vēl vairākas stundas. Runcis Muris vairs negulēja vecmammas klēpī, bet bija iekārtojies ērtākā vietiņā uz kamīna. Viņš mīlēja siltumu. Taču stāsts jau nav par kaķi un siltumu, bet gan par vecomāti un cimdiņu. Vecmamma jau atkal bija tuvu, lai pabeigtu adīt cimdiņu, taču šoreiz viņa atklāja citu savu šausminošo kļūdu. Viens diedziņš bija izrāvies uz āru. Vecmāte nosodoši apskatīja dzijas dumpinieku, un dusmīgi pie sevis nomurmināja. Patiesībā kļūda nemaz nebija tik liela, to varēja viegli labot, taču savai mazmeitiņai viņa nevēlējās dāvināt šādu dāvanu. Tā nu vecmāmuļa atkal izārdīja cimdiņu. Viņa nudien bija neatlaidīgs tantuks, tāpēc nerimās strādāt. Vecmāmiņa adīja cimdiņu nākošo reizi, viņa jau bija pagurusi, taču arī iemanījusies darbā, tāpēc viņai šis process jau sanāca krietni ātrāk. Beidzot cimdiņš bija pabeigts, un viņa to pacēla gaisā, lai aplūkotu kamīna gaismā. Kas tad nu? Cimdiņam atkal bija savs trūkums, viens tā pirkstiņš bija garāks, nekā tam vajadzētu būt. Smagu sirdi vecmamma nopūtās, lai atkal izārdītu cimdiņu, viņa nevēlējās, lai mazmeitiņai dāvana nebūtu ideāla. Tā nu tantuks turpināja savu darbu pie adīšanas. Viņa strādāja čakli un nu jau ļoti ātri, kā īsta profesionāle. Darba kņada pamodināja Muri, kurš tikko vēl bija sapņojis par peļu medībām. Viņš pacēla vienu acs plakstiņu, lai apskatītos, kas tā par kņadu. Pēkšņi minkas uzmanība tika piesaistīta adīklim vecmammas klēpī. Runcim likās, ka tur kaut kas kustās. Ir grūti pateikt, vai sapnī redzēto medību iespaidā, vai vienkārši sporta pēc, bet viņš leca uz vecmammas klēpi, lai saķertu kustīgo priekšmetu. Peļu junkurs iecirta savus nagus cimdiņā, un priecājās par savu veiksmīgo medījumu. Liela bija kaķa nepatika, kad viņš nesaņēma no vecmammas uzslavas, bet gan rājienu un pliķi pa dibenu. Muris aizvainots aizskrēja no istabas. Vecmamma palika viena pie kamīna. Viņa paskatījās uz cimdiņu, cerībā, ka tas nebūs cietis, taču viņu pārņēma skumjas. Cimdiņā bija izplēsts mazs, mazītiņš caurumiņš. Kārtīgi neieskatoties to pat nevarēja pamanīt, taču vecmamma zināja, ka tas nebūs gana labs viņas mazmeitiņai, tāpēc tantuks skumji nopūtās, nolika cimdiņu pie krāsns, piecēlās un gāja projām. Aizejot viņa pie sevis nodomāja, ka rīt aizies uz veikalu nopirkt meitenei dāvanu.
Cimdiņš gulēja viens pie krāsns un domāja: „Priekš kam viņai vajadzēja visu to greznumu, kāpēc viņa mani vēlējās redzēt ideālu? Vai tad, ja es nebūtu ideāls, es sildītu mazāk? Vai būdams ar izrautu diedziņu, mazu caurumiņu vai nevienādām krāsām, es būtu sildījis sliktāk? Taču nē! Es būtu bijis tāds pats, no manis būtu bijusi jēga dzīvē, taču kas es esmu tagad? Atstāts, nepabeigts cimds. Es nodzīvoju 4 dzīves, taču ne vienu tā pa īstam, ne reizi es nebiju īsts...Kaut vienreiz es varētu kādu sasildīt...”
