local-stats-pixel

MIA #412

127 0

Truli blenžu un šķīvi un ēdienu, kas man nolikts priekšā. Marks sēž galda pretējā pusē, salicis kopā plaukstas, itkā gatavodamies skaitīt Tēvreizi. Starp mums atrodas viena svece koši sarkanā krāsā, kas izstaro manām acīm pārāk spožu gaismu.
Vēl Marks ir parūpējies, lai mūsu glāzes nebūtu tukšas – tajās ieliets vīns asins sarkanā krāsā. Vienā brīdī iedomājos, ka tās varētu būt šī vīrieša asinis un pasmaidu, bet tad smaidu nomaina izmisums, pēc tam skumjas un padošanās.


-Kā tu varēji tā meot, ka mamma ir mirusi? - Es vaicāju, bīdīdama makaronus ar piedegušo sieru no viena šķīvja malas uz otru. Tie nepavisam neizskatās apetelīgi.
-Tas bija joks, Mia. Tev gan vajadzēja redzēt savu seju! - Marks iesmejas un ķeras klāt savai maltītei, - Iekod, būs gara nakts. - Viņš ar pilnu muti murmina, liekot caur ķermenim iztraukties simtiem pretīgu trīsu.


-Kur ir mamma? - Es vaicāju noteiktā balsī.
-To es tev neteikšu. - Viņš atbild, iemalkodams sarkano dzērienu.
-Tepat mājā, vai ne? - Es mēģinu vēlreiz. Man ir jāzina, kur ir mamma, lai varu pēc iespējas drīzāk viņu dabūt prom no šīs nolādētās vietas un tā plānprāta!
-Es jau teicu, ka neteikšu! - Marks uzsit ar dūri pa galdu, un es saraujos, - Tagad ēd! - Viņš pavēl.
Man nav daudz iespēju, es to zinu. Vai nu mēs šeit paliksim līdz sapūsim vai arī es varu ar viņu izrēķināties kā nākas. Paceļu makaronu šķīvi un lidinu viņa virzienā, trāpot staipīgo, bezgaršīgo masu Marka sejā.


Viņš uz mirkli apjūk un tieši tajā brīdī es izvelku nazi un apskrienu apkārt galdam, iedurot viņam plecu rajonā. Sasodīts!
Marks iekliedzas sāpēs un pagriežas pret mani, bet, kad es atkal vēlos izdarīt dūrienu, viņš saķer manu roku gaisā un saspiež tik stipri, ka nazis ar trulu skaņu piezemējas uz grīdas.
-Sasodītā maita! - Vīrietis sēc, un es pamanu, ka no brūces sāk sūkties asinis, samērcējot gaiši rūtaino kreklu, bet ar to ir daudz par maz.


Viņš satver mani aiz skausta un velk sev līdzi. Es nekliedzu un nepretojos, cerot, ka varbūt šāda rīcība viņu atkal pārsteigs nesagatavotu.
-Es mums sagādāju mājvietu, pārtiku, romantisku vakaru, bet tu gribēji mani nodurt! - Marks kliedz, tuvodamies kādām durvīm, kas atgādina ainu no šausmu filmas. Uz tām ir nagu skrāpējumi un vēl vietām saglabājusies gaiši zila krāsa.


-Mark..- Es cenšos kaut ko pateikt, bet viņš manī neklausās.
-Kā tu tā varēji?! Tagad pasēdi un padomā! - Vīrietis mani iemet tumšā istabā bez logiem. Te smird pēc vecām grāmatām un pelējuma. Skausts sāp un kritiena laikā esmu pamatīgi apdauzījusi ceļus.
Tad stūrī kaut kas sakustas, un es iebļaujos. Tā varētu būt žurka vai vēl kas briesmīgāks.
-Mia, tā esmu es. - Mamma ierunājas un es sāku raudāt no atvieglojuma, ka viņa ir dzīva.
-Mammu. - Šņukstu, tumsā taustīdamās apkārt, bet tad sajūtu viņas silto augumu un mamma mani ievelk savā klepī, - Piedod, mammu. - Nespēju vairs valdīt asaras, kas aumaļām plūst pāri vaigiem.
-Viss būs labi, Mia. Mēs tiksim prom. Mēs izdzīvosim. - Mamma maigi glāsta manu muguru. Kaut es spētu saskatīt viņas acis – tad man būtu skaidrs, vai viņa patiešām tā domā vai tie ir tikai tukši vārdi, kas tāpat nesniedz mierinājumu.


Papurinu galvu. Man tos nevajag. Man nevajag nekādas cerības. Es negribu mirt 18 gados, bet negribu visu atlikušo mūžu dzīvot kā verdzene. Kad esmu nomierinājusies, apsēžos mammai blakus un aizveru acis.
-Kā tu jūties? - Čukstus jautāju, nevēlēdamies, lai Marks dzirdētu mūsu sarunu.
-Iztikt var. Nedaudz galva reibst un ļoti slāpst. - Mamma atbild tādā pašā skaļumā.
-Viņš man teica, ka ir tevi nogalinājis. - Es bilstu, aptverdama, kāda šiem vārdiem ir nozīme. Tas bija pats ļaunākais, ko savā mūžā esmu dzirdējusi.


-Ko? Viņš tikai vēlreiz mani sazāļoja un tad atstāja te. - Mamma saka, - Es nemaz nepretojos, jo nevēlējos, lai tiešām piepildītos tas, ko tu jau teici.
-Kāpēc tev bija jānāk manā istabā? - Jautājum, jo zinu, ka pretējā gadījumā viss būtu norisinājies citādāk.
-Dzirdēju bļaustīšanos un būkšķus. Tonakt es gulēju citā guļamistabā, jo biju pārāk dusmīga uz tevi un nevēlējos, lai tavs tētis to justu. - Viņa paskaidro, - Kas ar viņiem ir? - Mamma pēkšņi jautā, un man iekšā viss nodreb.


-Viņš...Marks teica, ka arī viņus sazāļoja. - Man aizlūzt balss, iedomājoties mazo brāli bezsamaņā guļam un pēc tam pārciešam visas tās mokas...
-Kretīns. - Mamma izgrūž, - Es viņu nositīšu! - Viņa raušas kājās, bet es laikus apturu.
-Tā tas nestrādās. Mamm, viņš vienmēr domā soli uz priekšu, tāpēc mums jāizdomā vēl gudrāks plāns. - Es ieminos. Zem kājām sataustu grāmatu.


-Vai ar to vīrieti tu satikies? - Mamma jautā. Nav vairs jēgas izlikties vai kaut ko slēpt.
-Jā. Vairākus gadus, slepus. - Atbildu tik tikko dzirdami.
-Un viņš pret tevi tā jau sen izturas? Kāpēc tu mums neko neteici? Kāpēc ļāvi tam visam attīstīties tālāk? - Pār viņas lūpām birst neskaitāmi jautājumi.
-Tas bija sarežģīti. Es zinu, ka šis viss ir tikai mana vaina, tomēr man bija bail, ka viņš notvers arī jūs. - Atzīstos.
Mamma klusē, šķiet, apdomājot visu. Zinu, ka viņa ir vīlusies manī, tomēr šobrīd tam nav īstais brīdis.
-Mamm, mums jāizdomā plāns. - Es ieminos, kliedējot biedējošo klusmu.
Viņa neatbild un man jau šķiet, ka kaut kas nav labi.


-Mammu? - Man dreb apakšlūpa, un esmu tuvu nākamajam metnālajam sabrukumam.
-Man ir ideja, Mia. Absolūti ģeniāla ideja. - Viņa pievelk manu galvu sev tuvāk un iečukst to ausī.

127 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Ak dies, Mia izniekoja vēl vienu iespēju emotion Kurš idiots dur plecā? emotion

3 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt