-Ko tu vēlies no manis, Mark? - Es jautāju stingrā balsī, kaut vai iekšā viss trīc. Šī atkal ir pirmā reize, kad pēc ilgiem laikiem skaļi izrunāju viņa vārdu. Savādi, ka esam šķūnī, kur apkārt grozas simtiem cilvēku, bet neviens neiedomāsies, ka es esmu ieslodzīta šeit ar viņu.
Pat Kate vai Elija to nenojauš! Varbūt viņas padomās, ka es esmu aizgājusi mājās un nemaz nemeklēs mani. Varbūt viņš nogaidīs, kad visi pazudīs, tad mani izvilks ārā un aizvedīs kaut kur tālu prom, un šoreiz es zinu, ka man vairs nebūs iespējas aizbēgt.
-Mia, kāpēc tu esi tik rupja? - Viņš maigā balsī atjautā. Es ienīstu šo intonāciju. Esmu to dzirdējusi tūkstošiem reižu. Toreiz kafejnīcā, kad pirmo reizi tikāmies, viņš lika uzticēties. Neskaitāmas reizes es naivi esmu visam ticējusi un klausījusi, bet šodien tā vairs nebūs.
-Kāpēc tu nevari likt mani mierā? - Sakrustoju rokas virs neērtās kleitas un atkāpjos soli tālāk no viņa, jūtot, kā mugurā ieduras skabargains dēlis. Man jāatrod taktika, kā viņu apmuļķot.
Zinu, ka durvis ir aizslēgtas, bet man atliktu tikai pa tām uzspert no visa spēka un tās atnāktu vaļā bez problēmām.
-Kāpēc tu no manis apzināti izvairies? - Viņš jautā, -Vai tu kādam esi stāstījusi par mums? - Marks manāmi satraucas, bet es tikai papurinu galvu. Es nemūžam to nedarītu, jo tad man nāktos atklāt visas netīrās detaļas.
-Vai tu maz apjaut, cik gadu starpība mums abiem ir?! Tev ir meita manā vecumā! - Es izmisīgi saku, vēlēdamās, kaut spētu vest to mērgli pie prāta.
-Agrāk tev nebija ar to problēmas. - Viņš atbild, pakāpdamies nedaudz tuvāk. Mans ķermenis saspringst. Zābakā vēl aizvien glabājas kabatas nazītis, un šoreiz te nav Džordža, lai es atkal viņu traumētu.
-Tu mani turēji kā verdzeni. Es darīju visu, ko vēlies, bet nekad nesaņēmu neko pretī. - Izgrūžu, vēlēdamās, kaut es nebūtu iedzērusi un man nebūtu tik daudz drosmes...
Marks kādu brīdi raugās uz saviem nobristajiem zābakiem un smagi klusē. Es zinu, ka viņš atceras it visu. To, ka allaž svaidījies ar naudu, bet man nespēja atvēlēt ne grasīti. Viņš varēja noīrēt visskaistāko un dārgāko viesnīcas numuru, bet izvēlējās mani aizvest uz vasarnīcu, kas atrodas civilizācijas pamestā nostūrī, un ir tik veca, ka tūlīt sabruks.
-Mia, tu taču biji uz mieru. Ko tu tagad man pārmet?! - Viņš kļūst niknāks, - Tev nav nekādu tiesību man pavēlēt!
-Un tev nav nekādu tiesību piesavināties manu dzīvi, kretīn! - Es iekliedzos un tad pati saraujos no saviem vārdiem. Zinu, ka līdz Markam tie jau ir aizgājuši gaismas ātrumā. Vīrieša apavi nočab zem pērnā gada siena, kas ir mitrs un sabrūnējis. Ar asu kustību viņš pavelk manus matus uz savu pusi, bet es neiekliedzos. Es jau zinu, ka sekos tālāk.
-Neuzdrošinies nekad mani tā vairs saukt, padauza! - Marks nikni iečukst manā ausī, - Un tagad klausies uzmanīgi–domā esi baigi gudrā un aptīsi mani ap pirkstu?! Tev neizdosies. - Viņš gārdzoši iesmejas.
-Kad visi izklīdīs un tas būs apmēram pēc stundas, tu būsi pavisam klusiņa, un mēs dosimies uz manu mašīnu. Pēc tam tu aizbrauksi mājās, savāksi visas savas mantiņas un pateiksi sencīšiem, ka brauc atpakaļ uz Hārvardu. Patiesībā tu brauksi man līdzi, un es tevi pienaglošu pie pagraba durvīm, lai nekad vairs neienāktu prātā aizbēgt. - Marks saka, bet es aizgriežu galvu, lai nebūtu jāskatās viņa zemiskajās acīs.
Vīrietis mani stipri pagrūž, un es atsitos pret asās sienas. Acīs kāpj asaras, bet tumsā tās ir grūti saredzamas.
-Neiedomājies, ka tu esi kaut kāda neaizskaramā princese! Ja reiz tu sapinies, tad nekad vairs vaļā no manis netiksi, es tev to apsolu! - Viņš nicīgi saka un tad pagriežas pret durvīm, lai pārliecinātos, ka aiz tām nav neviena lieka acu pāra, kas to būtu redzējis.
Man ir izdevība. Trīcošām rokām no zābaka izvelku nelielu nazīti un tad ievelku elpu. Ar kliedzienu metos viņam virsū un ieduru kaut kur pleca rajonā. Marks nav gaidījis šādu uzbrukumu, tādēļ uz īsu brīdi apjūk un nokrīt uz ceļiem. Mans prāts ir aptumšojies.
Es no visa spēka uzsperu pa durvīm un tās izkrīt no eņģēm. Apkārt gandrīz neviena nav, tādēļ es ātriem soļiem dodos uz tualeti un tajā ieslēdzos. Rokas vēl aizvien trīc. Viņš noteikti jau skrien man pakaļ. Varbūt gaida pie tualetes durvīm?
Izvelku no somiņas telefonu un ilgi domāju, vai nepazvanīt policijai, bet ko gan es viņiem teiktu? "Es sadūru kādu maniaku, jo viņš man uzmācās." Nevienam nav pierādījumu, ka viņš tiešām man uzmācās, bet es viņu sadūru, jo mani pirkstu nospiedumi ir palikuši uz nazīša spala...
Atrodu Kates numuru un nosūtu ziņu, vai varu palikt pie viņas šonakt ar aizbildinājumu, ka nevēlos, lai vecāki mani redzētu iedzērušu. Patiesībā viņš nezina, kur dzīvo Kate, tāpēc tas ir drošs patvērums.
Kate atbild apstiprinoši, tāpēc sarunāju, ka pēc stundas būšu pie viņas mājām. Tualetē kāds ienāk. Tās ir divas meitenes. Izliekos, ka sakārtoju izpūrušos matus un notīru izplūdušo skropstu tušu. Es izskatos pārbijusies, bet viņas to nemana, jo ir iegrumušas kādā sarunā par puisi, kurš ir pārgulējis ar visu vidusskolu. Tipiski..
-Hei! - Uzrunāju ienākušās, kas mani nopēta no galvas līdz kājām, -Tur aiz durvīm bija kāds vīrietis melnā uzvalkā un ar baltu masku? - Pajautāju, cerot, ka mani māc tikai slima paranoja.
Meitene ar skatiem, gariem blondiem matiem brīdi apdomājas, bet tad pamāj.
-Šķiet, ka jā. Viņš tur jau sēž labu laiciņu. Domājām, ka apmaldījies.- Viņa saka un mana sirds pamirst. Protams, kā nu ne.
-Esi pārliecināta?- Cerība mirst pēdējā.
-Jā..neviens normāls balles laikā nesēž pie meiteņu tualetēm un neskatās sienā. - Viņa parausta plecus.
-Paldies. - Atbildu, atspiezdamās ar rokām pret izlietnes vēso malu.
-Vai kaut kas noticis? - Sarunā iesaistās otra meitene.
-Viss kārtībā. Tikai, lūdzu, nesakiet, ka es esmu te. - Palūdzu un meitenes apsola, ka izliksies, ka nekas nav notcis.
Tiklīdz viņas iziet pa durvīm, es atveru logu un izkāpju uz neliela jumtiņa, kas savieno skolas korpusus. Par laimi pie jumtiņa ir pieslietas trepītes, un es ātri nokāpju pa tām lejā.
Ārā ir neprātīgi auksts, bet man jātiek prom nemanītai. Līdz Kates mājām ar kājām ir jāiet aptuveni pusstunda, tāpēc izsaucu taksi, kurš mani sagaida pie kāda lielveikala dažus kvartālus nostāk no skolas.
Mazliet uzelpoju tikai tad, kad esmu jau siltajā mašīnā un nosaucu draudzenes adresi.
Jau rīt es agri no rīta došos uz mājām, sakravāšu mantas un pazudīšu. Es neļaušu viņam mani noķert tik viegli!