Ceļš bija nogurdinošs – ne fiziski, bet gan garīgi. Attālums starp Londonu un manu dzimto pilsētu bija tikai kādas 50* jūdzes. Jo vairāk tuvojos tēva mājām, jo vairāk jutu, ka atmiņas kā spīles apņem mani no visām pusēm un smacē. Bija jau vēls, taču viesistabā dega gaisma. Ārdurvis nebija aizslēgtas un es pavisam klusu ielavījos iekšā. Palūkojos pa atslēgas caurumu uz viesistabu un atviegloti nopūtos. Tēvs bija viens pats. Uzmanīgi atvēru durvis. Viņš palūkojās uz tām un, ieraudzījis mani, pielēca kājās.
- Lukrēcij!
Mēs metāmies viens otram pretī un apskāvāmies. Jutu, kā par viņa vaigiem rit asaras. Pēc brīža viņš atguva savaldību un pastūma mani nost.
- Bet... ko tu šeit dari? Es taču tev pieteicu nekad šeit neatgriezties. Tas ir pārāk bīstami. Īpaši tagad...
- Es dzirdēju par kapličas uzlaušanu un nevarēju neatbraukt. Pasaki, kas guļ manā kapā?
Viņa vaigs sadrūma.
- Kalpone.
It kā uzminējis manas domas, viņš steigšus turpināja:
- Es viņu nenogalināju. Pāris mēnešus pēc tavas nāves es pieņēmu darbā kādu jaunu kalponi. Diemžēl viņa saslima un nomira. Radinieku viņai nebija, tādēļ es pieteicos samaksāt par bērēm. Grasījos viņu apglabāt kapsētā, taču tad man ienāca prātā kāda doma... Tavs kaps bija tukšs un ārēji viņa bija nedaudz līdzīga tev... Tāpēc es ieģērbu viņu tavās drēbēs un apglabāju Vestmorlendu dzimtas kapličā, savukārt kapsētā apbedīju zārku, kurš bija piepildīts ar smilšu maisu. Tas bija vienīgais veids kā apstādināt vietējo ļaužu apsēstību ar vampīriem.
Es neviļus nodrebēju. Ko gan tēvam bija nācies izciest manis dēļ...
- Kad atvadījāmies, es jau tev teicu – cilvēki bija kā apsēsti ar domu, ka tu pēc nāves pārvērtīšoties vampīrā. Pēc tavām bērēm nebija pagājušas ne divas dienas, kad viņi lūdza atļauju ieiet kapličā un... – šos vārdus viņš izteica ar riebumu – nodrošināties pret tavu uzmošanos. Es pateicu, ka neļaušu apgānīt savas nabaga meitas līķi, bet nojautu, ka tik viegli viņi mierā neliksies. Tādēļ kopā ar taviem brāļiem un kalpiem sākām apsargāt kapliču. Gandrīz katru nedēļu nācās atvairīt mēģinājumus to uzlauzt. Kad ciemata ļaudīm tomēr izdevās ielauzties kapenēs, viņi atrada zārku ar pīšļiem. Kopš tās dienas runas izbeidzās. Tavs vārds atkal ir tikpat tīrs, kāds tas bija tavas dzīves laikā.
Uzlūkoju savu tēvu. Šo divu gadu laikā viņš bija tik ļoti novecojis. Lūpu kaktiņi bija noslīdējuši uz leju, mati gandrīz sirmi un sejā – rūpju pilna sejas izteiksme.
- Ak tēt, kā lai es tev atlīdzinu par visu, ko esi manā labā darījis?
- Vienkārši dzīvo. Esi laimīga šajā dzīvē, ja reiz iepriekšējā tev tas nebija lemts.
Sapratu, ka ilgāka mana uzkavēšanās šeit būs sāpīga mums abiem. Taču bija viena lieta, kuru vēlējos paveikt, pirms dodos prom.
- Vai mani brāļi jau guļ?
- Jā.
- Vai drīkstu uz viņiem palūkoties? Šī ir pēdējā reize, kad varu viņus redzēt.
Viņš pamāja.
Uzkāpu augšā pa trepēm, caur durvju šķirbu ielūkojos brāļu istabās un domās atvadījos. Jutu pret viņiem milzīgu mīlestību un pateicību. Viņi turpināja par mani rūpēties pat pēc manas nāves.
Jutu, ka ilgāk vairs nespēju šeit palikt. Atvadījos no tēva – šoreiz uz visiem laikiem – un aizjāju nakts melnumā.
Jutos nomākta. Atgadījums ar zārka uzlaušanu un tikšanās ar tēvu bija pamatīgi satricinājuši manu iekšējo līdzsvaru. Kaut gan, tas šūpojās uz vienu vai otru pusi arī pirms tam – Naidžela dēļ.
Nolemtība, kura apzīmogoja mūsu attiecības, sāka kļūt arvien nomācošāka – vismaz man. Mani plosīja pretrunīgas jūtas. No vienas puses, man patika būt kopā ar Naidželu. Viņa sabiedrībā es vienmēr jutos labi, man patika viņa pieskārieni un es ar prieku gaidīju viņa ierašanos manās mājās. No otras puses, divi vientulības gadi – viens absolūtas, otrs nosacītas vientulības – bija mani pārvērtuši. Agrāk, vēl savas cilvēka dzīves laikā, es domāju, ka nespētu savu mūžu pavadīt viena. Es vēlējos ģimeni, bērnus. Tagad biju sapratusi, ka gluži labi jūtos viena. Pat pārāk labi. Biju pieradusi dzīvot, sekojot tikai savām vēlmēm. Es nozudu, kad vēlējos būt viena un uzmeklēju citus, kad man vajadzēja sabiedrību.
Manām un Naidžela attiecībām kļūstot tuvākām, nācās aizdomāties par dažādām lietām, kuras man iepriekš nebija ienākušas prātā. Ja mēs šķirtos, tālakais būtu vienkārši: es nozustu un mēs nekad vairs netiktos. Ja mēs tomēr mēģinātu palikt kopā... Naidželam būtu pilnībā jāpiemērojas man un ik pēc pāris gadiem jāmaina dzīvesvieta. Precības radītu papildu sarežģījumus. Paietu pāris gadi un Naidželam būtu mani jāslēpj no savas ģimenes. Viņi pamanītu, ka mana seja joprojām ir tikpat jauna. Vai arī... Naidželam nāktos saraut visas saites ar ģimeni un vienkārši pazust. Meli kļūtu par neatņemamu viņa dzīves sastāvdaļu. Gadiem ejot, viņš novecotu un būtu spiests redzēt spogulī, kā viņa sejā ievelkas grumbas un mati nosirmo. Ik reizi, kad viņš paskatītos uz mani, viņam pretī vērtos mana mūžam jaunā seja. Mūsu mājā nekad neatskanētu bērnu smiekli. Jo ilgāk mēs būtu kopā, jo smagāk tas būtu mums abiem. Vai es to gribēju? Un vai es varēju pieļaut, ka Naidžels manis dēļ nodzīvo tādu dzīvi?
- Kā jums liekas, kura laulība ir labāka – tāda, kura slēgta mīlestības vai aprēķina dēļ?
Žēl, ka es tobrīd nevarēju redzēt savu seju. Tādu jautājumu nebiju gaidījusi.
Par Londonas sabiedrības krējumu bija dzirdētas visādas lietas, tostarp – ka tas ir sasmacis un liekulīgs. Nezinu kā man tas izdevās, bet es parasti sastapos ar tā interesantāko un atvērtāko daļu. Mani pieņēma par spīti faktam, ka neuzvedos kā pienāktos kārtīgai Viktorijas laikmeta meitenei.
Daudzas durvis man bija plaši atvērtas un cilvēki labprāt uzklausīja manu viedokli dažādos, arī strīdīgos, jautājumos. Nonācu pie secinājuma, ka katrai sabiedrībai – arī viskonservatīvākajai – nepieciešami savi atkritēji un dumpinieki. Ar to es domāju: sabiedrība pati pamudina kādu nostāties tai opozīcijā – līdzsvara dēļ.
- Man pieņemams ir kā viens, tā otrs variants. Es pat nevaru pateikt, kā varētu būt labāk. Jūtas mēdz būt nepastāvīgas. Un ko darīt, ja mīlestība beidzas? Kā dzīvot tālāk? Ja laulību slēdz ar aprēķinu, tai vismaz ir konkrēts mērķis, parasti – stiprināt divas ģimenes. Grūti pateikt, kā būtu labāk... Cilvēki var būt laimīgi gan tā, gan tā. Svarīgi, lai abas puses zinātu, kādēļ tiek slēgta laulība. Lai nebūtu tā, ka viens precas mīlestības, bet otrs – aprēķina dēļ.
- Jā, tas ir ļoti būtiski. Piemēram, mēs ar sievu tikām saprecināti, lai apvienotu mūsu ģimeņu bagātību, bet vēlāk iemīlējām viens otru un esam laimīgi kopā jau četrdesmit gadus, - teica kāds sirms vīrs.
- Arī mani saprecināja. Es cienu savu sievu un viņa zina, ka var uz mani paļauties. Es neteiktu, ka tā ir mīlestība, taču esmu laimīgs, - viņam pievienojās kāds lords, pēc izskata apmēram 45 gadus vecs.
- Un ko domā pārējie? – ievaicājās Dereks, mūsu diskusijas aizsācējs. Viņš bija labi zināms ar savām interesantajām un brīžam provokatīvajām sarunu tēmām. Viņam patika redzēt cilvēkus dedzīgi diskutējam un aizstāvam savu viedokli.
Pārējo atbildes īpaši neatšķīrās no manējās. Drīz vien nolēmu palūkoties, kas notiek citur un devos prom.
Jo vairāk domāju par sevi un Naidželu, jo spēcīgāk mana iekšējā balss teica – mums jāšķiras. Reizēm šī balss kliedza. Mūsu attiecības tik un tā reiz beigtos un šīs beigas būtu iespējamas tikai uz skumjas nots. Mūsu varā bija tikai izvēlēties, cik lielas šīs skumjas būtu. Zināju, Naidžels no manis neatteiksies, tādēļ rīkoties vajadzēja man.
- Lukrēcij, kādēļ tu negribi man ļaut tevi mīlēt?
Tā iesākās vissmagākā mana un Naidžela saruna. Tai bija jākļūst par atvadām.
- Tādēļ, ka šī mīlestība ne pie kā laba nenovedīs. Es nevaru tevi pārvērst vampīrā. Es neticu mūžīgai mīlestībai. Es ticu mīlestībai mūža garumā. Mūsu mūžs nekad nebeigsies. Mēs nekad nenovecosim, nekad nemainīsimies ārēji. Es nevaru ļaut tev palikt kopā ar mani tāpat. Es nekad nekļūšu vecāka, savukārt tu novecosi. Man blakus tu izšķiedīsi savu dzīvi. Tu vadīsi savas dienas noslēgtībā un atrauts no pasaules, kurā ir tik daudz aizraujošu lietu. Kādu dienu tu nomirsi manās rokās. Tu aiziesi laimīgs, bet es palikšu viena. Uz mūžu. Tāpēc ej... un ļauj iet arī man.
- Lukrēcij, - viņš sacīja un pastiepu roku manā virzienā.
Es parāvos atpakaļ un papurināju galvu.
- Naidžel... Ja vien mēs būtu satikušies agrāk... Tad es vēl būtu dzīva...
Viņš pienāca tuvāk, lai mani noskūpstītu uz atvadām, taču es pakāpos vēl soli atpakaļ.
- Nē. Ja tu tagad mani noskūpstītu, šis skūpsts būtu pilns skumju un nepiepildītu cerību. Es negribu, lai tavas pēdējās atmiņas par mani būtu šādas. Gribu, lai tev atmiņā paliek tas vieglums, kurš mūsu starpā valdīja agrāk. Tagad ej.
Es pagriezos un, neļaujot viņam vēl ko iebilst, iegāju mājā, smagi aizverot aiz sevis parādes durvis.
Nākamajā vakarā pēc šķiršanās no Naidžela sēdos karietē un devos prom uz Edinburgu. Oficiālā – Londonas augstākajai sabiedrībai domātā – informācija vēstīja, ka esmu pieņēmusi piedāvājumu paciemoties pie kādas dizčiltīgas ģimenes Skotijā. Zinot manu straujo dabu, tas nevienu nepārsteidza un arī neradīja īpašas baumas. Ar laiku par mani vienkārši aizmirsa.
Londonā neatgriezos teju pusgadsimtu. Pāris reižu biju tur caurbraucot, taču centos neuzkavēties. Nekad necentos kaut ko uzzināt par Naidželu. Ceru, ka viņš paklausīja manam padomam un aizmirsa mani. Ceru arī, ka viņš nomira laimīgs.
*50 jūdzes ir aptuveni 70 km
Kristīne Čeirāne (c) 2009
