Čau, čau. 
Esmu iesācēja romāniņu rakstīšanā. Vēlējos publicēts pirmo nodaļu "Ložu lietum" jūsu apskatei. Negaidu īpašu sajūsmu, bet... ;)
P.S Ja stāsts ieinteresēja un vēlaties izlasīt tā turpinājumu, varat doties uz manu mājaslapu damnedasstaasti.jimdo.com un turpināt lasīt. Mājaslapā ir atrodami arī citi manis rakstīti darbi. :)
***
Es nekad vairs nedzeršu. domās atkārtoju. Man briesmīgi sāpēja galva un slāpa. Paģiras pēc draudzenes dzimšanas dienas ballītes. Es gulēju gultā ar acīm ciet. Es nemaz nevēlējos tās atvērt, jo jutu, ka man kāds guļ blakus. Šis „kāds” sakustējās un aplika roku ap manu vidukli.Velns.nodomāju un aižmiedzu acis. Muļķe.nolamāju sevi. Šis „kāds” pēkšņi uzrāvās sēdus un es dzirdēju klusu lamāšanos. Es pazinu šo balsi un manas acis pārsteigumā atsprāga vaļā.
- Ādam? – šokēta jautāju. Pamanīju, ka esmu kaila un piesarkusi uzrāvu sev segu. Ādams bija mana tēva drauga dēls... No mafijas... Mēs reti kad sarunājāmies un ja iznāca kāda saruna, tad tā pārvērtās kašķī. Tādā, ka mēs viens otru redzēt negribējām.
- Nellija. – Ādams drūmi paglūnēja. Es atbildēju ar tādu pašu skatienu un novērsos. Man trūka vārdu. Ko es esmu sastrādājusi? Velns parāvis!
- Velns. – nomurmināju un vēroju istabu. Skaidrs bija viens – šī nebija mana istaba. – Ādam, kur ir vannasistaba? – jautāju, jo nopratu, ka šī ir viņa istaba.
- Kā lai es zinu? – viņš nikni noprasīja. Manas acis šokā iepletās un es noelsusies atkritu gultā. Es norāvu viņam segu, aptinot to ap sevi un neveltījusi viņam skatienu piegāju pie loga.
- Kur tu esi mani atvedis?! – ieraugot pilsētas rosību, nikni noprasīju un pablenzu. Viņš jau bija uzrāvis bikses.
- Kā tu zini, ka es tevi atvedu? – viņš atcirta un pienāca pie loga. Sāka skanēt Adam Lambert – Music Again melodija.
- Vismaz mūzikas gaume tev ir laba. – piezīmēju, kad viņš pacēla telefonu. Viņš tikai nikni pablenza.
- Jā? – viņa balsī varēja dzirdēt neslēptu aizkaitinājumu. – Esmu kaut kur, elle ratā, ar ļoti neciešamu personu. – viņš uzmeta man vēlvienu aizkaitinātu skatienu. Es parādīju viņam vidējo pirkstu un novērsos. – Būšu. – viņš nopūtās. Iestājās klusums. Tas ieilga. – Obligāti? – viņa balss izklausījās šokēta. – Būs. – viņš vēl drūmāks noteica un atvienojās. Tad viņš svieda telefonu pret sienu, kur tas sašķīda sīkos gabaliņos. Es sabijos no trokšņa un šokēta lūkojos uz viņu. – Beidz blenzt. – viņš aizrādīja.
- Aizver muti! – atcirtu un gāju savākt savas drēbes. Ignorēdama Ādama apsūdzoši nikno skatienu apģērbos un pablenzu uz viņu. Viņš stavēja un blenza uz mani. Viņa krekls jeb krekla paliekas gulēja uz gultas malas.
- Tu pirksi jaunu. – viņš piedraudēja, bet šoreiz es viņa balsī saklausīju mazu uzjautrinājumu.
- Varbūt tu pats viņu saplēsi. – atcirtu un novērsos. Viņš iespurdzās.
- Varbūt un varbūt mēs nemaz... – viņš saminstinājās.
- Es ceru. – aizrādīju. Dzirdēju viņu nopūšamies.
- Tu esi nepanesama. – viņš noteica. – Ja tu nebūtu mana tēva drauga meita, es jau sen būtu tevi novācis. – viņš kurnēja. Es aizsvilos un nikni piegāju pie viņa.
- Uz priekšu! – noskaldīju un pablenzu viņa tumšajās acīs.
- Izbeidz. – viņš atkāpās.
- Tas ir vienīgais ko tu vari pateikt? – uzšņācu. – Vēl pirms mirkļa tu biji gatavs mani nogalināt!
- Labi, es pārspīlēju. – viņš satvēra manas rokas, kuras grasījās ietriekties viņa krūtīs.
- Pārspīlēji? Tiešām?! – gandrīz trīcēju no dusmām. Es biju gatava viņam galvu noraut.
- Labi, es pamatīgi pāršāvu pār strīpu. Piedod! – viņš pierāva mani sev klāt, jo es grasījos spert.
- Atlaid mani, es kodīšu. – piedraudēju. Viņš pavīpsnāja, bet pavirzīja mani nostāk no sevis. Es atbrīvojos no viņa rokām un pamanīju viņa melno pistoli mētājamies pie gultas. Pacēlu to un pasviedu viņam. – Uz priekšu. – noteicu un sakrustoju rokas uz krūtīm. Viņš iebāza pistoli kaut kādā uzpariktē pie jostas un uzmanīgi lūkojās manī.
- Piedod. – viņš klusi noteica.
- Ej dirst! – spalgi noteicu. – Man ir apnicis! – apcirtos un grasījos doties prom, bet viņš satvēra manu roku un pavilka atpakaļ.
- Piedod. – viņa acis lūdzoši manī raudzījās.
- Izdari man pakalpojumu. – nikni izgrūdu. – Atšujies no manis! – nošņācu. Viņš atkal satvēra manas rokas.
- Es nelaidīšu tevi vaļā, pirms tu nebūsi pieņēmusi manu atvainošanos! – viņš izgrūda un pievilka mani pie gultas.
- Es nepieņemšu no tevis nekādu atvainošanos! Man vienalga! – spirinājos pretī. Viņš iegrūda mani gultā un piegāja pie durvīm. Viņš aizslēdza tās un atslēgu iebāza džinsu kabatā.
- Piedod. – viņa acis ieurbās manī un neļāva novērsties.
- Ej uz vienu vietu. – norūcu un pagriezu galvu uz otru pusi.
- Piedod. – viņš atkārtoja un pienāca tuvāk. Es pielecu kājās un ignorējot viņu piegāju pie loga. – Klusēšana ~ piekrišana. – viņš noteica.
- Nē, man slinkums kašķēties. – atcirtu.
- Labi, izbeidzam. Kāpēc mēs kašķējamies? – viņš nikni noprasīja.
- Tāpēc, ka tu esi muļķis! – nopurpināju.
- Kas tev manī nepatīk? – viņš bez aplinkiem jautāja. Es samulsu un pagriezos pret viņu.
- Kas man nepatīk? – pārprasīju. Viņš apsēdās uz gultas malas un saķēra galvu.
-Jā. Es vēlos zināt. – viņa balsī skanēja uzstājība.
- Ēēēē...mm... – man trūka vārdu. Viņš bija ideāls. Un tas mani bendēja nost. Bet es viņam negrasījos to atklāt. – Viss. – noteicu. Kādu mirkli viņš samulsis blenza manī.
- Kas tieši? – viņš noprasīja. Un es cerēju, ka viņš to nejautās...
- Viss. – spītīgi noteicu un nosprauslājos.
- Es... nesaprotu. – viņš nomurmināja.
- Dzīvo laimīgs. – noteicu un atkal pievērsos logam.
- Paskaidro man. – viņš pieprasīja. Es paglūnēju un nopūtos.
- Viss! – noteicu un paskatījos uz viņu.
- Ar to nepietiek. – viņš nomurmināja.
- Viss! Tava samtainā balss, brūnās acis, ķermenis... – drudžaini murmināju. Jutu, ka viņš ir pienācis pavisam tuvu.
- Kāpēc tu nelaid mani iekšā? – viņa balss skanēja man pie auss. Samulsusi pagriezos pret viņu.
- Kur ~ iekšā? – jautāju. Viņa roka uzgūla manām krūtīm.
- Savā sirdī? – viņa acis savažoja manas. Es atvirzījos.
- Kas tev tur meklējams? – strupi izgrūdu.
- Es vēlos redzēt tavu īsto „es” – viņš pienāca tuvāk. – Tu slēpies aiz kašķīguma. – viņš lēnām liecās tuvāk manām lūpām.
- Ādam.. – brīdinoši nomurmināju. Viņš neapstājās. Es atvēzējos un iecirtu viņam pamatīgu pļauku. Atkāpos no viņa un aizgāju apsēsties uz gultas malas. Viņš apgriezās un uzlūkoja mani. Manu sitiena vietu viņš nepagodināja pat ar pieskārienu. Sāka skanēt Rihanna – What’s my name? Paskatījos telefona ekrānā. Zvanīja nepazīstams nummurs. Pacēlu.
- Jā? – saraukusi uzaci jautāju.
- Sveika. Vai Ādams ir? – pazīstama balss jautāja.
- Tevi. – strupi noteicu un padevu telefonu Ādamam. Viņš to paņēma un saraucis uzacis pielika pie auss.
- Jā? – arī viņš saraucis uzaci klausījās runātājā. – Kā? – Ādama balss bija šokēta. Viņa acis šokā iepletās un viņš blenza manī. Es saraucu uzaci un blenzu pretī. – TŪLĪT?! – viņš izskatījās vēl šokētāks. Viņš atvienoja sarunu un paķēris savu jaku, pieskrēja pie durvīm. – Nāc šurp. – viņš murmināja un atslēdza durvis.
- Kas notiek? - jautāju .
- Un kā tu domā? – viņš noprasīja un atrāva durvis vaļā.
- Mafija? – izdvesu. Viņš paskatījās uz mani un, saķēris manu roku, sāka strauji iet.
- Jā. Izņem auskarus. – viņš norīkoja. Es paklausīju un izņēmu savus melnos auskarus.
- Kāpēc? – jautāju. Viņš paņēma no manis auskarus un kaut kur aizsvieda tos.
- Tāpēc, ka tur iekšā ir izsekošanas ierīce. – viņš nopurpināja.
- KO? – šokā apstājos. Viņš nepacietīgi nopūtās un saķēra manu roku, velkot mani uz priekšu.
- Jā, mans tēvs ir nodevējs. – viņš nopūtās. Mēs izgājām no viesnīcas un nogriezāmies kādā šķērsieliņā.
- Ko? – apstulbusi atkārtoju.
- To, ko dzirdēji..! – viņš uzšņāca un nolamājās. Viņš izvilka ieroci un piesardzīgi virzījās gar neskaitāmiem konteineriem un kastēm. – Klusu! – viņš apstājās un pieplaka pie vienas no kastēm. Es noslīgu viņam blakus. Viņš satvēra manu roku un lika ieklausīties.
- Jā, viņi esot tajā viesnīcā. – kāds teica.
- Jā, viņi ir tajā viesnīcā. – kāds izlaboja. Man aizrāvās elpa. Tas bija Ādama tēvs.
- Kas ar skuķi? – vēl kāds noprasīja.
- Nogalināt. Viņa zin. – Ādama tēvs noskaldīja. Jutu, ka Ādams ir sažņaudzis manu plaukstu. Es paskatījos uz viņu. Viņš bija piesardzīgs kā kaķis, kurš uzglūn pelei.
- Ja nu skuķa nav? Ja tavs dēliņš atnāk viens pats? – pirmais runātājs noprasīja.
- Tad lai skuķe iet. Viņa ir gudra. Turēs mēli aiz zobiem. – Ādama tēvs noteica. Šoreiz es sažņaudzu Ādama plaukstu. Viņš paskatījās uz mani.
- Paliec šeit. Es centīšos noskaidrot, kas notiek. Nerādies. – Ādams nočukstēja un atlaida manu plaukstu. Es gribēju iebilst, bet viņš jau bija izgājis no slēptuves.
- Sveiks, dēls! – atskanēja Ādama tēva balss.Dzirdēju, ka kāds tiek nogrūsts uz zemes. Atskanēja skaņa, kāda rodas, ja dūre triecas pret cilvēka seju.
- Kur ir skuķis? – kāds noprasīja. Es sarāvos. Balss bija pretīgi spalga, kaut piederēja vīrietim.
- Prom. – Ādams izmocīja. Man bija sāpīgi klausīties viņa balsī. Tā bija samocīta.
- Ak, tā.? – tā pati balss noprasīja. Dzirdēju sitienu. Ādams spītīgi klusēja. Un vēl viens sitiens...
- Dēls, kurā pusē tu esi? – Ādama tēvs jautāja, savā augstprātīgajā balsī.
- Jā, kurā pusē esi, dēls? – kāds izmēdija Ādama tēvu. Sākās apdullinošs troksnis. Ādams atgriezās pie manis. Viņam bija pārsista lūpa.
- Nāc. – viņš nočukstēja un satvēris manu plaukstu, izvilka no slēptuves. Mēs metāmies prom no notikumu vietas un izskrējām atkal mazās viesnīcas priekšā. Tur stāvēja vairākas melnas mašīnas. Ādams satvēra ciešāk manu plaukstu un metās prom no viesnīcas. Nogriezāmies kādā citā mazā ielā un devāmies ātri uz viņa mājas pusi. – Nāc. – viņš mudināja mani. Es kaut ko noburkšķēju un sekoju viņam. – Ņem, paķer melno somu no virtuves. – viņš iedeva man mājas atslēgu un ātri lika rīkoties. Es iemetos viņa mājā un taisnā ceļā devos uz viņa virtuvi. Uz galda stāvēja melna soma, kura bija ārprātīgi viegla. Es devos ārā no virtuves, bet tad apcirtos un pieskrēju pie zāļu skapīša. Paķēru tabletes pret sapēm, ūdeņraža peroksīdu un Levomekola ziedi. Turpat bija arī marles un plāksteri. Katram gadījumam paķēru arī tās. Atvēru melno somu un kādu sekundi vienkārši blenzu somas saturā. Tā bija pilna ar ļoti lielu naudas summu. Es iestūķēju medikamentus iekšā pie naudas un metos laukā no mājas. Aizslēdzu durvis un pablenzu apkārt. Ādams sēdēja sudrabainā Lexus GS300 . Nopūtos un iemetu somu aizmugures sēdeklī, bet pati iekārtojos viņam blakus. Knapi paspēju piesprādzēt drošības jostu, kad viņš jau bija sācis braukt.
- Kur mēs braucam? – jautāju.
- Prom. – viņš uzmeta drūmu skatienu man. Spidometrs pārsniedza 230 km/h, bet viņš brauca ātrāk un ātrāk. Es spītīgi klusēju, kaut gan gribēju pateikt tādas rupjības, kādas labāk nevienam nedzirdēt. Viņš bija uzvilcies. Es zināju, ja kaut ko teikšu, viņš uzsprāgs un ies vaļā tracis. Es ieslēdzu European Hit Radio un mašīnu piepildīja Rihanna – What’s my name? dziesma. Viņš nošņācās un izslēdza radio. Es par spīti ieslēdzu to atkal. Viņš nikni nobremzēja mašīnu šosejas malā un izkāpa ārā, aizcērtot mašīnas durvis. Es sakrustoju rokas uz krūtīm un atlaidos ērtāk sēdeklī. Viņš dusmīgi spārdīja akmeņus. Es iesmējos. Izkāpu no mašīnas, apgāju tai apkārt un iesēdos vadītāja sēdeklī. Kādu mirkli viņš apjucis blenza manī. Tad viņš iekāpa blakus sēdeklī un apjucis skatījās manī.
- Tālāk es braukšu. – paziņoju un iedarbināju mašīnu. Riepām kaucot izbraucu uz pustukšās šosejas un mežonīgā ātrumā brāzos pa to. Manās vēnās ieplūda adrenalīns un es apmierināti smaidīju. Bailes no ātruma nomainīja kaifs no adrenalīna.
- Varbūt nestreso? – viņš nomurmināja un nogrozīja galvu.
- Ej dirst. – smaidot atraucu. Viņš pavīpsnāja.
- Tu varētu piedalīties dragreisā. – Ādams novilka, kad es ārprātīgā ātrumā apdzinu zilu Mazda 6.
- Nemuldi. – nopurpināju koncentrējusies uz ceļu.
- Tu esi neciešamākā meitene, kuru es pazīstu. – viņš noburkšķēja.
- Esi apmierināts? – sarkastiski noprasīju.
- Jā. – viņš pavīpsnāja.
- Nu tad ej gulēt. – iespurdzos.
- Labi. – viņš vīzdegunīgi noteica un atlaidās sēdeklī.
- Melnajā somā ir plāksteri, marles un zāles, ja kaut kas sāp. – paziņoju. Viņš izbrīnā iepleta acis.
- Neciešama, tomēr gudra. – viņš nopurpināja un pasniedzās pēc melnās somas.
- Tev ir pretenzijas? – noprasīju, neganti glūnēdama uz ceļu.
- Lielas. – viņš piebilda. Es pavīpsnāju un aiz niknuma apdzinu BMW X-5.
