Šoreiz stāstā ir nodaļa arī n o Ādama skatapunkta 
***
Ādama skatapunkts.
- Es nespēju tam noticēt! Viņš ir nojūdzies! – es turpināju ārdīties. Un kāpēc, lai es to nedarītu?! Mans psihais tēvs nolaupījis manu meiteni, kura gaida manu mazuli un kuru es sasodīti muļķīgi un egoistiski mīlu.
- Viņš ir neprātīgs. Man bail iedomāties, ko vēl viņš ir sastrādājis. – Džonatans piekrita.
- Es viņu pats savām rokām nogalināšu. – es sakodu zobus. – Viņas nav jau piecas dienas. Velns viņ zin, kas notiks ja ieraudzīšu tēvu. Sasodīts, viņš pat nav šī vārda cienīgs. – pablenzu laukā pa virtuves logu.
- Centies nomierināties un iedomāties, kur viņš varētu slēpties. – Fēlikss ieteica. Es paskatījos uz savu kādreiz bijušo labāko draugu.
- Man nav ne jausmas. – nogrozīju galvu. – Viņas gredzenā bija izsekošanas ierīce, ko juvelieris iestrādāja, bet tas tagad guļ manā kabatā. Es nesaprotu kā tas varēja noslīdēt viņai no pirksta... – nopurināju galvu.
- Man ir sajūta, ka viņi nestrādā kopīgi. – Karls nogrozīja galvu. Es uzmetu viņam apmulsušu skatienu. – Džeimss nekad nepieļautu, ka viņa biedri spīdzina sievietes un bērnus. Un ir Trešs, Leims un Krūzs, kuri nav īsti riktīgi. Viņi ir dīvaiņi, kuriem patīk vardarbība. Džeimss centās viņus atturēt, bet šie noteikti dara visu slepeni, lai Džeimss neuzzinātu. – Karls domīgi vērās tālumā. Viņš kādreiz bija Džeimsa biedrs, bet viņš aizgāja.
- Varbūt mēs varam viņu sazvanīt un tikties. – Džonatans ierosināja. Es saķēru galvu. Man nebija ne jausmas, ko iesākt, bet skaidrs bija viens. Es savu mīļoto atradīšu, kaut vai man būs jāiet cauri ellei.
- Jā, kātad. – Fēlikss nosprauslājās. – Mēs jau piecus gadus esam ar viņiem naidā. Šaubos, ka viņš palīdzēs. Viņš ir mūsu pretinieks, neaizmirsti. – Fēlikss noskaldīja un pārgrieza acis.
- Savādāku priekšlikumu man nav. – Džonatans atcirta.
- Tev ir viņa numurs? – jautāju. Nedaudz sabijos no savas balss. Es izklausījos pēc tāda, kurš varētu saplosīt visus gabalos.
- Ir. – Karls noteica un pasniedza man savu telefonu. Paķēru to un uzspiedu zvanīšanas pogu. Pīkstieni vilkās lēni. Laikam gribēdami mani vēl vairāk nokaitināt. Es piecēlos un maršēju pa telpu, dusmās cepdamies.
- Jā? – beidzot atskanēja Džeimsa balss.
- Man tev ir jautājums. – nesasveicinoties paziņoju.
- Klausos, Ādam. – Džeimss pārsteigts noteica.
- Kur ir Trešs, Leims un Krūzs? – noprasīju. Jutu slepkavnieciskumu savā balsī.
- Ja tu gribi viņus šādi piebeigt... – Džeimsa balss sāka izklausīties izsmejoša.
- Paklausies, tu, draņķu boss! – uzkliedzu viņam – Ja tie lopi neatdos manu meiteni, kura gaida manu mazuli, sveiku un veselu... No viņiem pāri nepaliks pat slapjums, ko saslaucīt! - iekliedzu klausulē. Kādu mirkli valdīja klusums. Virtuvē atmosfēra sasala.
- Tu gribi teikt, ka viņi ir nolaupījuši grūtu sievieti? – Džeimsa balss bija vairāk kā šokēta.
- Jā, manu līgavu. – centos nomierināties.
- Es noskaidrošu viņu atrašanās vietu. Gaidi manu zvanu. – Džeimss nokomandēja mani un, nesagaidījis atbildi, atvienojās.
- Viņš zvanīs. – noteicu ziņķārajiem skatieniem.
- Nespēju noticēt, ka tu to izdarīji. – Fēlikss nogrozīja galvu. Es paglūnēju uz viņu un viņš aprāvās. Noliku mobilo uz galda un nemierīgi apsēdos pie galda. Likās, ka laiks speciāli velkas nežēlīgi lēni. Tas kaitināja un žmiedza nost. Man vajadzēja redzēt viņu un zināt vai viņai un mazulim nekas nekaiš. Ar katru sekundi mani nervi uzvilkās kā uztīti uz spoles.
