***
- Ādam, tu patiešām atceries ceļu? – Džonatans jau kuro reizi pārprasīja. Ādams pamāja. – Arī slēpņus mājā? – viņš vēlreiz pārliecininājās. Bija nolemts, ka es, Ādams un mazā Digija dosimies uz kādu vasarnīcu, laukos. Ādams atkal pamāja.
- Tēt, neuztraucies. Viņš ir gudrs. – Digija noteica un ierāpās mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Džonatans paskatījās uz mazo ar neslēptu mīlestību.
- Parūpējies par viņu. – viņš piekodināja mums abiem. Abi pamājām. – Esiet piesardzīgi. – viņš pasmaidīja un iegāja atpakaļ mājā.
- Atkal tā mašīna. – Ādams nopurpināja, bet tad iesmējās. – Braucam. – viņš pienāca pie manis un apvija rokas ap manu vidukli. Viņa lūpas dedzīgi piekļāvās manām. Viņš atrāvās un pasmaidīja. – un tagad tiešām. – viņš pasmaidīja un atlaida manu vidukli. Abi iekāpām mašīnā. Viņš izbrauca no sētas. Ilgi valdīja klusums.
- Mēs iebrauksim veikalā? – Digija jautri ievaicājās. Ādams iesmējās.
- Protams. – noteicu Ādama vietā.
- Vareni! – mazā nopriecājās. Ādams iesmējās un pablenza uz mani. Es parādīju viņam mēli un iekārtojos ērtāk sēdeklī. Piebraucām pie tuvējā veikala un noparkojām mašīnu stāvlaukumā, blakus kādam milzīgam, melnam džipam.
- Nu, ko meitenes vēlas? – Ādams jautāja. Mēs ar Digiju unisonā iesmējāmies.
- Saldējumu. – Digija priecīgi sasita plaukstas.
- Madām? – Ādams uzmeta man caururbjošu skatienu. Es iesmējos.
- Kaut ko sāļu. – paraustīju plecus. Viņa lūpu kaktiņi nedaudz pacēlās uz augšu un skatiens pauda mīlestību.
- Gaidīsiet mašīnā? – viņš jautāja.
- Jā. – abas unisonā noteicām. Viņš iesmējās un izkāpa. Noskatījos kā viņš ieiet veikalā. Tikko tas bija noticis, kāds atrāva mašīnas durvis.
- Sveikas, meitenes! – vīrietis iesmējās. Pazinu šo pretīgi spalgo balsi. Tā piederēja vienam no vīriešiem, kurus es ar Ādamu dzirdēju mazajā šķērsieliņā. Es šokā pavēros uz viņu. – Mazais trusīt`s slazdā. – viņš pasmaidīja un spēcīgi satvēra manus plecus. Kamēr viņš centās mani izdabūt no mašīnas, noslidināju Ādama dāvināto gredzenu. Kā zīmi, cerot, ka viņš sapratīs. Centos pretoties vīrieša spēkam, tomēr muskuļkalns drīz guva virsroku un, ar pamatīgu manas kājas atsišanu pret mašīnu, viņš izvilka mani uz ielas. Kāds pavecs onkulis, izbolījis acis, blenza uz mani. Mazā Digija jau bija sagūstīta cita vīrieša rokās. Bet mazā spītīgi turējās pretī un centās kost. Vīrietis vilka mani uz melno džipu. Es pretojos. Jutu, ka viņš palaiž mani vaļā, bet nākamajā mirklī es atrados Ādama tēva rokās.
- Laid mani! – uzšņācu viņam. Viņš, klusējot, piespieda kādu smirdīgu lupatu man pie sejas. Večuks turpināja blenzt. Jutu, ka mans prāts apmiglojas, bet es spītīgi turējos pretī.
- Braucam! Viņš nāk! – kāds nokliedza. Manas maņas bija trulas un ķermenis kā paralizēts. Es jutu, ka tieku iecelta džipā. Vēlējos pretoties, bet ķermenis nereāģēja uz pavēlēm kustēties. Jutu, ka mašīna ieņurrājas. Domās izkliedzu visus man zināmos lamuvārdus.
- Brangs ķēriens, ne? – spalgās balss īpašnieks lepni vaicāja.
- Mhm. – vīrietis, kurš centās savaldīt Digiju, noņurdēja. Ādama tēvs bija man blakus un klusēja. Man ļoti gribējās viņam iespert un nolamāt viņu, bet es nespēju. Es nespēju pat pakustināt pirkstus.
- Trevor, ko tu tāds kluss? – spalgās balss īpašnieks, šķiet izbaudīja savas balss skaņu.
- Es domāju, uz ko būs mans dēls spējīgs, lai atgūtu šo jaunkundzi. – Ādama tēva balss nebija tāda kāda tā bija agrāk. No siltuma viņa balsī nebija ne miņas. Tā bija dzelžaina un auksta.
- Būs interesanti uzzināt. – spalgās balss īpašnieks pavīpsnāja.
- Tev ar viņu nebūs problēmas. – šoferis noteica. – Ja tu varēji novākt savu sīksto sieveli... Šaubos vai zeņķis sagādās lielas problēmas. – šajā mirklī, pat ja es spētu pakustēties, es to nevarētu. Man vajag tikt no viņiem prom. Ne tikai sevis dēļ... Mana vēl nedzimušā bērna dēļ.Manās krūtīs kaut kas sažņaudzās. Viņš bija nogalinājis pat savu sievu... Kāda iespēja man tikt prom? Pie pirmās izdevības viņi mani novāks. Ādam...domās nočukstēju un padevos smirdīgajām zālem, kuras mani ievilka rijīgā tumsā...
