***
- Tu vēl ilgi dīdīsies? - viņš iesmejās.
- Es satraucos. – noburkšķēju un turpināju dīdīties mašīnas sēdeklī.
- Mēs drīz būsim klāt. – viņš pasmaidīja. Es sakodu zobus.
- Tu zini, ka mani uztrauc jebkāda veida iepazīšanās. Jo īpaši ar taviem radiem. – dīdījos un piesitu kāju. Viņš iesmējās.
- Viņi nav tik traki. – viņš saņēma manu plaukstu.
- Tu mani nenomierināji. – parādīju viņam mēli. Viņš iesmējās un nogrozīja galvu. Mašīna nogriezās no lielās šosejas un mēs iebraucām pilsētas rosībā. Ik pa laikam pieķēru sevi blenžam uz gredzenu, ko vakar Ādams man uzdāvināja. Es nespēju pierast pie domas, ka drīz tik tiešām piederēšu viņam. Mašīna iegriezās kādā ielā un Ādams nobremzēja pie kādas lielas mājas. Viņš izkāpa ārā, bet es sastingusi turpināju sēdēt mašīnā. Viņš atvēra manas durvis, nopūtās un attaisīja manu drošības jostu. Kamēr viņš rīkojās, bet es kā sasalusi sēdēju un blenzu, mājas durvīs parādījās maza meitenīte. Viņai bija piemīlīga sejiņa, zilas acis un vijīgi, blondi mati, kuri sniedzās bērnam līdz viduklim. Mugurā meitenei bija puķaina kleitiņa līdz celim ar banti ap vidukli. Maza princese. Ādams burtiski izvilka mani no mašīnas un nostatīja un kājām. Viņš pieliecās pie manas auss. Es jutu, viņa elpu sev pie kakla.
- Šī ir tikai mana brālēna māja. – viņš mierinoši nočukstēja un noglāstīja manu vaigu.
- TĒT! ĀDAMS ATBRAUCA! – mazā meitene nobaurojās. Ādams iesmējās un pagriezās pret viņu. Viņa momentāli metās pie viņa un apķērās viņam ap kaklu. Ādams viņu viegli pacēla un, smejoties, pagrieza. – Kāpēc tu nebrauci ciemos? – mazā meitene piesita ar kāju pie zemes un iespieda rokas sānos. Ādams iesmējās.
- Nebija laika. – viņš pasmaidīja un sabužināja meitenei matus. Meitene iesmējās.
- Tētis man iemācīja šaut. – viņa palielījās. Kādu mirkli apstulbumā blenzu uz mazo meiteni. Ādams tāpat.
- Viņš ir traks. – Ādams nošūpoja galvu.
- Man patīk. Pif paf. – meitene pagorījās un iejoza mājā. Durvīs parādījās kāds vīrietis. Pēc brūnajām acīs spriežot Ādama brālēns. Ādams saņēma manu vidukli un pieveda pie viņa.
- Tad beidzot izdomāji atbraukt, ko? – vīrietis iesmējās. Abi sarokojās.
- Drīzāk bēgam. – Ādams nošūpoja galvu, vēljoprojām šokēts par mazo meiteni. Vīrieša skatiens viegli pārslīdēja man. Vīrietis nopūtās.
- Man jau likās, ka nebūs kaut kas labi. – viņš nošūpoja galvu.
- Nellija. – Ādams atjēdzās un iesmējās.
- Džonatans. – arī vīrietis iesmējās. Viņš pasniedza man roku. Es paspiedu to. – Nestāviet ārā, nāciet iekšā. – Džonatans iesmējās un ieveda mūs mājā. Iegājām virtuvē un apsēdāmies pie galda.
- Kur Kristiāna? – Ādams sarauca uzaci.
- Pie vecākiem. Kārtējais mājas skandāls. – Džonatans nopūtās un sakrustoja roku pirkstus. – Kā ar jums abiem? – viņš cieši paskatījās uz Ādamu.
- Tēvs ir pārgājis otrā pusē.- Ādams tik pat cieši uzlūkoja savu brālēnu.
- Cik ilgi jūs lidojāt? – Džonatans saraucis uzaci vaicāja.
- Mēs nelidojām. Braucām ar auto. Viņiem būs grūtāk mūs atrast. – Ādams zem galda satvēra manu plaukstu. Džonatans pamāja un domīgs piecēlās.
- Varbūt kaut ko vēlaties? Kafiju, tēju? – viņs piedāvāja.Es nopurināju galvu.
- Nē, bet man ir tev viens jautājums. – jutu, ka Ādama plauksta satver stingrāk manu plaukstu.
- Klausos. – Džonatans pamāja un atspiedās pret virtuves leti.
- Tu zini pilsētā kādu labu ārstu? – Ādams ķērās pie lietas. Neviļus iekodu sev lūpā.
- Daudzus. – Džonatana skatiens ieurbās manī. – Es varētu ieteikt to pašu, kas bija Kristiānai. Viņš ir sakarīgs. – Džonatans noteica.- Tev jābrauc uz centrālo un jāvaicā pēc Millera. – viņš ieteica. Ādams pamāja. Virtuvē ienāca mazā princese ar savu bārbiju, kurai bija izrauta viena kāja.
- Mamma zvanīja. – viņa tā starpcitu noteica. Džonatans veltīja nedalītu uzmanību mazajai. – Tad runāja kaut kādi onkuļi. Par kaut kādu ķezu un ķīlnieci. – mazā saraukusi uzaci centās kaut ko atcerēties. Džonatans nobālēja un Ādams šokā atlaida manu roku. Es sēdēju kā sasalusi. – Tad runāja tēvocis.Viņš runāja par meiteni Nelliju un tevi. – mazā uzmeta skatienu Ādamam. Viņa kādu mirkli ar pavērtu muti skatījās uz mums, cītīgi domājot. – Viņš runāja nesaprotami. – mazā noburkšķēja un izslāja no virtuves.
- Tas ir aizgājis par tālu. – Džonatans knapi valdījās.
- Kaut kas ir jādara. – Ādams sakoda zobus. – Noliktava.? – viņš ieminējās.
- Jā. – Džonatans noburkšķēja un paķēris mobilo kaut kam zvanīja, bet tad nospieda. – Paklau, es nevaru ļaut tev iesaistīties. – viņš akmenscietu seju paskatījās uz mani un Ādamu.
- Kāpēc? – Ādams sāka protestēt.
- Ja kaut kas notiks... – Džonatans nopurināja galvu un cieši uzlūkoja mani. –Tu nevari man pašlaik palīdzēt. – Džonatans noskaldīja un pablenza uz Ādamu, kurš bija pavēris muti, lai kaut ko iebilstu. Ādams aizvēra muti un palūkojās uz mani. Es ielūkojos viņa acīs. Zināju, ka viņš vēlas palīdzēt, jo uzskata, ka ir vainīgs Kristiānas nolaupīšanā. Džonatans kaut kam zvanīja un izskatījās, ka ir gatavs pārsprāgt no emociju gammas viņa smadzenēs.
- Es nevēlos tev neko liegt. – nočukstēju. Ādams saņēma manu plaukstu.
- Nemuļķojies. – viņš nopurpināja un pievilka mani pie savām krūtīm. – Tu esi mans dārgums, dzīves jēga. – viņš klusi nomurmināja. – Es nespētu tevi pakļaut briesmām, kādās tu būtu, ja ar mani kaut kas notiktu. – viņš noskūpstīja manu vaigu. – Turklāt, tu sev zem sirds nes dzīvībiņu. Mums būs mazulis un es vienkārši nedrīkstu pieļaut, lai ar tevi kaut kas notiek. – viņš nomurmināja un viņa roka noslīdēja uz mana vēdera. Es ievilku elpu.
- Bet es neesmu pārliecināta... – nomurmināju. Viņš klusi iesmējās.
- Tu esi paskatījusies uz savu vēderu? – viņš pasmaidīja un viņa acis savažoja manas. Brūnās savažoja zaļās. Nopurināju galvu. Viņš pasmaidīja un maigi noskūpstīja manas lūpas. – Tevī mājo dzīvībiņa. – viņš maigi noteica un pieplaka manām lūpām. Džonatans jau sen bija izgājis no virtuves, ļaudams mums izbaudīt divvientulību.
