Tie, kas seko šim stāstam, zin par ko iet runa 
Pārējās daļas apskatāmas manā profilā. 
***
Es jau vairs nezināju cik dienas, nedēļas braucām ar šo mašīnu. Es pat biju beigusi skaitīt cik valstīm cauri esam izbraukuši. Vienīgais mierinājums bija naktis, kad mēs piestājām kādā viesnīcā, lai pārlaistu nakti. Mēs tik pat kā vairs nestrīdējāmies un man tas sāka patikt. Mēs pat sākām domāt līdzīgi. Un pašlaik manā prātā risinājās dīvainas domas. Es vēlējos, lai ātrāk pienāktu nakts un es drīkstētu noraut viņa drēbes... Fū, kādas man domas! Šokēti paskatījos ārā pa logu. Vakars nebija tālu. Es pasmaidīju.
- Man patīk, ka tu smaidi. – viņš ierunājās. Es paskatījos uz viņu. Viņa skatiens klīda pa vienmuļo ceļu, mums priekšā.
- Par ko tu domā? – nenocietos un vaicāju. Viņš pasmaidīja.
- Kaut ātrāk pienāktu nakts. – viņš satvēra manu plaukstu un savija mūsu pirkstus. Pasmaidīju un iekodu sev lūpā.
- Es domāju par to pašu. – klusi atzinos. Viņš dzirdēja. Viņa tvēriens kļuva ciešāks.
- Tu to jau zini, bet es tevi mīlu. – viņš pasmaidīja. Pasmaidīju un paskatījos uz mūsu sadotajām rokām.
- Ādam, kas notiks, kad būsim aizbēguši pietiekami tālu? – man prātā bija neskaidrs juceklis. Viņa roka ciešāk aptvēra stūri.
- Ko tu vēlētos? – viņš jautāja. Tas mani samulsināja un man vajadzēja vairākas minūtes, lai to apdomātu.
- Es vēlētos tevi. – klusi noteicu. Viņš nogrieza mašīnu uz kāda zemes ceļa, kas ievijās mežā. – Kur mēs braucam? – saraucu uzaci un skatījos uz šauro ceļu.
- Šis ceļš ved uz kādu vietu. Kādreiz to izmantojām kā slēpni, bet ar laiku tas tika aizmirsts. To atklāja. – viņš noteica. Mēs nebraucām ilgi, taču man tā likās kā vesela mūžība. Pēkšņi mašīna apstājās. – Tālāk iesim kājām. – viņš noteica un izkāpa. Paķēru melno somu un sekoju viņa piemēram. Viņš jau mani gaidīja. Piegāju pie viņa un mēs sākām iet. Viņš aplika roku ap manu vidukli un es pieglaudos viņam. Man nepatika meži.
- Te ir baisi. – noteicu, kad kāda pūce baismīgi ieūjojās. Es sajutu viņa lūpas, kas dedzīgi glāstīja manu kaklu. Man piemirsās bailes.
- Esmu tev blakus. – viņa elpa kutināja manu ausi. Es pasmaidīju un piekļāvos viņam vēl tuvāk.
- Ādam? – iejautājos. Jutu, ka viņš paskatās uz mani. – Es nevaru sagaidīt. – jutu, ka manā balsī ir iezagusies nepacietība. Viņš piespieda mani blakus esošajam kokam un viņa lūpas dedzīgi piekļāvās manām.
- Tāpat kā es. – viņš nomurmināja. Dzirdēju degsmi viņa balsī. Viņa acis ieurbās manī un neļāva novērsties. – Es tevi vairs nekad nepakļaušu šādām briesmām. – viņš nočukstēja. – Es sargāšu tevi, lai ko man tas prasītu. – viņa lūpas piekļāvās manām.
- Tu jau mani sargā. – pasmaidīju. Viņa rokas apvijās ap manu vidukli.
- Es vēlos, lai tu vienmēr esi ar mani. Nellija Mērija Džounsa, vai tu kļūsi par manu sievu un manu bērnu māti? – viņa acis nopietni manī raudzījās. Man aizrāvās elpa.
- Jā..! – gandrīz iespiedzos. Viņš pasmaidīja, pacēla un pagrieza mani. Tad es jutu, ka man pirkstā tiek uzslidināts gredzens. – Pa kuru laiku tu...? – jautājoši palūkojos uz viņu.
- Tev patīk? – viņš atbildēja ar pretjautājumu. Es paskatījos uz savu roku un cik manas acis varēja saredzēt centos aplūkot gredzenu.
- Te ir tumšs. – pasmaidot atbildēju. Viņš noskūpstīja manu pieri.
- Tavs tēvs man šā tā piepalīdzēja. – viņš noslēpumaini noteica. Es, nedomājot, apskāvu viņu.
- Es neesmu tevi pelnījusi. – nočukstēju. Viņš apvija rokas ap mani.
- Esi. – viņš noteica un es jutu, ka viņš pasmaida.
- Es mīlu tevi... - klusi izdvesu pie viņa kakla. Viņš ievilka elpu.
- Tu to pateici... – viņa balss skanēja dīvaini. – Pirmo reizi... – viņa tvēriens kļuva ciešāks. – ...kopš šīm septiņām nedēļām... – viņa balss vēljoprojām bija dīvaina.
- Man vajadzēja zināt vai manas jūtas ir tīri patiesas. – nomurmināju.
- Iesim. – viņš klusi noteica un mēs atsākām iet. Drīz priekšā iznira tumšs veidols. Nojautu, ka šī ir tā vieta uz kurieni mani ved viņš. Viņš pieveda mani pie namiņa durvīm un atvēra tās. Iegājām tumšajā telpā. – Elektrība te nav jau sen. – viņš kā atvainodamies noteica un piekļāva mani sev tuvāk. – bet ja mēs labi gribētu, varētu atrast kādu sveci. – viņa balss skanēja pie manas auss. Instinktīvi jutu, ka man nekāda svece nav vajadzīga. Pagriezos pret viņu un manas lūpas automātiski uzmeklēja viņējās. Viņš apmierināti kaut ko noņurdēja un pacēla mani. – Šeit ir pašaurs. – viņš brīdināja un no jauna pieplaka manām lūpām. Jutu, ka viņš mani nogulda uz kādas pacietas gultas. Bet mani neinteresēja gultas mīkstums, man bija svarīgākas lietas prātā. Un pēkšņi manā prātā iešāvās pavisam nepiemērota doma. Man jau trīs nedēļas bija aizkavējušās mēnešreizes...
- Ādam? – atrāvos no viņa un apviju rokas ap viņa kaklu.
- Mmm? – viņš noņurrāja pie mana kakla. Es noriju siekalas.
- Iespējams, mums drīz pievienosies vēl kāds. – nočukstēju. Viņš sastinga pie mana kakla.
- Tu esi pārliecināta? – viņš nomurmināja un atrāvās.
- Nē, bet... – man bija grūtības izrunāt šo vārdu vīrieša klatbūtnē.
- Tev ir aizkavējušās mēnešreizes? – viņš jautāja.
- Jā. – atbildēju, pārsteigta par viņa balsi un to cik vienkārši viņš to pateica.
- Cik ilgi? – viņš jautāja un maigi noglāstīja manu vaigu. Es aizvēru acis.
- Ja es nekļūdos, tad vairak kā divas nedēļas. – nočukstēju. Viņš ievilka elpu, bet tad to izpūta.
- Rīt mēs varēsim par to pārliecināties. – viņš maigi noskūpstīja manas lūpas.
- Rīt? – pārsteigta jautāju.
- Pilsētā dzīvo mans brālēns ar sievu. – viņš nomurmināja, pieplakdams pie manām lūpām.
- Āāāa. – novilku un piekļāvos viņam ciešāk. Viņš atrāvās.
- Ko tu labāk vēlētos? Puisīti vai meitenīti? – viņš dedzīgi jautāja. Es saraucu uzaci.
- Abus, bet vispirms puiku. – noteicu.
- Kāpēc? – viņš vēl dedzīgāk jautāja.
- Mazajai būs lielākais brālis, kurš varēs viņu aizstāvēt. – nomurmināju. Viņš pievilka mani pie savām krūtīm.
- Tu mani padari traku. – viņš nočukstēja un apskāva mani.
patīīīk esmu atkarīīīgs :)