***
Nellijas skatapunkts.
Viņš bija blakus. Es jutu. Un nesaprotamu iemeslu dēļ man bija bail atvērt acis un saprast, ka neesmu slimnīcā, viņa šeit nav un viss ir vēl trakāk nekā iepriekš. Es sadūšojos un piespiedu sevi atvērt acis. Viņš bija šeit, es biju slimnīcā un viss bija kārtībā. Nē, nekas nebija kārtībā. Manas acis atkal pildījās ar asarām. Viņš sēdēja man blakus, aizvēris acis un pieglaudis manu plaukstu sev pie pieres. Nejauši sakustināju rokas pirkstus. Viņš atvēra acis un paskatījās uz mani. Asaras izlauzās brīvībā.
- Mazā... – viņš nočukstēja un pieglaudās manām krūtīm.
- Es nespēju viņu nosargāt... – elsoju. Viņš pacēla galvu un ieskatījās manās acīs.
- Man bija jāsargā tevi. – dzirdēju sāpes viņa balsī. – Es esmu vainīgs. – likās, ka viņš redz man cauri.
- Nē... Man vajadzēja doties tev līdzi... – izstostīju. Viņš aizslaucīja manas asaras, bet viņa plauksta palika pie mana vaiga.
- Vai tu man dod otru iespēju? – viņš jautāja. Es noriju sāpju kamolu. – Mēs varam mēģināt vēlreiz. – viņš lūdza. Saspiedu viņa plaukstu.
- Vai tu man dotu otru iespēju? – jautāju. Viņš atkal aizslaucīja manas asaras.
- Es tev dotu simts iespēju. – viņš maigi noteica. Es aizvēru acis.
- Un ja es nespēšu arī ar otro iespēju? – mana balss aizlūza.
- Nesaki tā. – viņš lūdza. – Tu būsi labākā māte pasaulē. – viņš nomurmināja un savija mūsu pirkstus.
- Man ir bail. – klusi noteicu. Viņš saprotoši paskatījās un pieliecās pie manām lūpām. Beidzot es jutu, to maigumu, kurš pietrūka man piecas dienas, ko pavadīju sasieta kaut kādā būdelē. Viņš atrāvās un ieskatījās manās acīs.
- Nekad nenoņem šo. – viņš lēni uzslidināja man pirkstā gredzenu. – Es tevi varēšu atrast vienmēr. – viņš noteica un ieskatījās manās acīs. Palātā ienāca medmāsa un lika viņam iziet ārā. Viņš negribīgi paklausīja.
- Labdien. – viņa noteica un apsēdās Ādama vietā. Ziņkārīgi pablenzu viņā. – Man jums ir nepatīkamas ziņas... – viņa paskatījās uz savām rokām. - ...iespējams, ka šīs traumas dēļ jums var neizdoties iznēsāt bērnu. – viņa ievilka elpu un paskatījās uz mani. Krampjaini ievilku gaisu.
- Iespējams? – jautāju.
- Ja jums tas izdosies, pastāv risks, ka dzemdībās jūs iesiet bojā. – viņa noteica. Aizvēru acis.
- Nesakiet viņam neko. – lūdzu.
- Jūs esat pārliecināta? – medmāsas balsī dzirdēju šaubas. Pamāju. – Nu, labi. – viņa neapmierināta noteica. – Jūs rīt izrakstīs. Jūsu veselībai briesmas nedraud. Pašlaik. – viņa piecēlās un izgāja no palātas. Ādams momentāli atgriezās un pienāca pie manis.
- Ko viņa vēlējās? – viņš jautāja, ieskatījies dziļi manās acīs
- Mani rīt izrakstīs. – centos būt priecīga. Man diži labi nesanāca. Redzēju šaubas viņa acīs.
- Tad jau labi. – viņš pasmaidīja, bet smaids iznāca samocīts. Viņš juta, ka es kaut ko viņam neatklāju. Bet es nevēlējos viņu sāpināt vēlvairāk. Es labāk mirstu dāvājot viņam bērnu, kuru viņš drīkstētu mīlēt arī manā vietā. Viņš visu redzēja manās acīs. – Tu to nedrīksti. – viņš nočukstēja un paslēpa seju pie manām krūtīm. Šokā secināju, ka viņš ir salūzis. Viņš raudāja pie manām krūtīm. Es krampjaini ievilku gaisu un aizvēru acis. – Tu nedrīksti man dāvāt bērnu, ja viņš apdraud tavu dzīvību. – viņš klusi protestēja. Es ieviju pirkstus viņa matos.
- Es to vēlos. – klusi nočukstēju.
- Nenodari man to. – viņa balss aizlūza.
- Ādam? – klusi jautāju. Viņš pacēla galvu un palūkojās uz mani. – Es vēlos, lai tu esi laimīgs. Tev ir jābūt ar tādu, kura tev spēj dāvāt mazuli. – noteicu. – Es tam vairs neesmu piemērota bez riska. – aizslaucīju viņa asaru.
- Es nevēlos nevienu citu. – viņš nopurināja galvu. – Man vajag tevi. – viņš cieši ielūkojās manās acīs.
- Es nevaru būt tavu bērnu māte. – klusi noteicu. Man sāpēja. Ļoti. Jutu, ka manas acis pildās asarām.
- Ja vajadzīgs, mēs varam adoptēt mazuli. – viņš sažņaudza manu plaukstu, kura bija noslīdējusi uz viņa vaiga.
- Man vajag tavu mazuli. – iebildu. Es biju nolāpīta egoiste, šādā veidā sāpinādama viņu. Viņa acīs parādījās izmisums. – Es vēlos, lai bērns aug zem manas sirds, tu to mīli un esi laimīgs. Pat bez manis.- noteicu. Viņš atkal paslēpa seju pie manām krūtīm.
- Ko man darīt, lai tu nāktu pie prāta? – viņš izmisis jautāja. – Tu nesaproti... Es nespēšu būt laimīgs ar kādu citu, ja tu nebūsi. Es nevienu nespēšu tā iemīlēt kā tevi. – viņa balss atkal aizlūza.
- Toties tev būs bērns, ko mīlēt. Viņā būs daļa no manis. – noteicu. Viņš sažņaudza manu plaukstu.
- Es darīšu visu iespējamo, lai pasargātu tevi. – viņš sakoda zobus. – Es neļaušu tev ieņemt mazuli. – viņš nikni noskaldīja. Es ievilku elpu. Viņš nesaprata. Es darīšu visu iespējamo, lai aiz manis šajā pasaulē paliktu kāda daļa no manis.
- Kā? – jautāju. Viņš iešņācās.
- Mēs izsargāsimies. – viņš noskaldīja. Pasmaidīju.
- Tas dažreiz nepalīdz. – noteicu. Viņa roka spēcīgāk satvēra manu.
- Šoreiz palīdzēs. – viņš nopurpināja. Nopūtos. – Es mīlu tevi. Es vēlos, lai mums ir bērni, bet ja tas apdraud tavu dzīvību... Man pietiks ar tevi. – viņš noteica. Šoreiz es sažņaudzu viņa plaukstu...
Ilgi gaidītās beigas. ^^
