local-stats-pixel

Likteņa šahs.1

70 0

Likteņa šahs.

Kā gan es pierādu sapņiem, ka man tie nav vajadzīgi. Tie grib mani radīt labāku, bet es tos - idzēst. Man ir viss, kas vajadzīgs. Es tak elpot spēju! Tomēr iekšēji ir saglabājusies vecā nāves sajūta. Sajūta, kuru elpoju. Sajūta, caur kuru dzīvoju. Pēc pavēlēm tā bija jāmīl. Pēc likuma no tās bija jābaidās. Manos rīta salātos bija nāves garša. Manā drēbēs bija nāves smaka. Visapkārt lidinājās gaisma. Tā lūdzās, lai viņai sekoju. Tā lūdzās pēc ticības viņai. Tā vēlējās, lai iegrimstu tajā.

To dien', kad iemīlējos sapnī. Sapnī, kas tiecās pēc labākā, es sajutu vēsumu. Tā bija sīka, taču sīksta. Plēšot sevi pušu, es centos sevī to saglabāt. Es tai izdabāju, lai tik tā būtu ar mani. Kad sapnis aizgāja, vēsma ar viņu. Es to rāvu pie sevis, bet tai vienmēr izdevās palikt ar domu. Ar domu, kuru saucu par savu. Sapnim jūtot vēsma dalījās. Puse tika viņai, puse man. Kad nesu to mājās, tā lika atcerēties par viņas daļu. Daļu, kas glabājās pie sapņa. Lai iepriecinātu auksto mīlestību, es to abām pusēm skaitīju dzeju, rakstīju stāstus un beigu-beigās, dāvāju sevi. Laika gaitā sapņa puse vēlējās savu daļu atpakaļ, bet mana vēsma mani vilka līdz. Viņa bija iemīlējusi mani tik ļoti, ka nespēja no manis šķirties. Viņas labā daba bija piemērs tam, kā vajag saudzēt saikni starp būti, kuru mīli. Tas bija vienīgais sīkums, kas trūka saiknē starp mani un manu sapni. Tad naktīs man sāka radīties sāpes un aprobežota velme pēc tā, kas man jau bija. To man gribēja atņemt un dāvināt no jauna. Es savas sāpes slēpu no sapņa, taču to nevarēja darīt mūžīgi. Es aizmirsu par vēsmām un to, ka esmu vergs. Es piederu viņām. Sapnis bija gļēvs, jo nevarēja man pateikt to, ka ir atradis citu sapņotāju. Es viņu cienīju, jo to uzskatīju par manis pasargāšanu. Bet tai dienai bija jāpienāk. Viņa aizlidoja. Viņai bija vienalga par to, kur viņa tagad apmetīsies. Galvenais bija tas, ka viņa tika no manīm vaļā. Pēc aizmigšanas es atkal gaidīju viņu. Savu sapņu un velmju piepildījumu vienā skaistā domā, kura iešautos manī ik reizi, kad novēršos. Gaidīdams ilgāku laiku sapratu, ka viņas nav. No rīta, atgriežoties reālajā pasaulē, liktenis šahu izdomāja spēlēt savadāk un piesaukt man matu. Viņa asie smiekli man paziņoja par pāris atlikušajiem gadiem. Par pāris minūtem, kurus esmu sācis izniekot. Tie, neatkarīgi no tā, kā es tos pavadīšu, pienāks. Tas mirklis spēj pienākt rīt un pienakt tad, kad man būs astoņdesmit. Es radīju sev varu – no acīm radīt upes. Tās lika rast velmi saļimt. Tās lika saprast, ka man ir tikai divi ceļi, kurus iet. Dzīvot vai mirt. Tā ir mana lielā izvēle. Lai kā es gribētu izvelēties iet pa dzīvotāja taku, visur priekšā atkal parādās likteņa vārti. Tie ļauj aizmigt. Tie ļāuj aizmigt, un pamosties jau citā, daudz biedējošākā dzīvē. Tas aukstmanis man sacīja, ka to saucot par elli. Ar neko īpaši tā neatšķiras. Tu tikai visu aizsauli dedz. Tu sajūti neraksturojamas sāpes. Tās liek tev nožēlot dzīvi, nožēlot visu slikto, ko dzīvē esi izdarījis. Es metos bēgt no tā, no kā baidījos. Lai kā liktenis vēlētos mani redzēt ugunī, es izvēlējos dzīvot līdz brīdim, kad šādas iespējas vair nepastāvēja. Es piegāju pie elles vārtiem, aizvēru acis un liku, lai nāve mani paņem.. Atvēris acis es lidoju gaisā. Visapkārt virmoja migla. Galvā skanēja glaimi un lūgumi. Te pazīstamā balsī man kāds sacīja, ka es esot debesīs, jo ellē jau pabīja, dzīvojot uz zemes...

70 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

nekomenteshu. gribu dzirdet vispirms citus.

0 0 atbildēt