Nodaļa 1 (1/1)
Pa logu spīdēja spoža saule un tās stari laidās tieši pār manām acīm. Pārvilku pāri galvai segu un centos atkal aizmigt. Laikam būs jāpārbīda gulta tā, lai no rītiem acīs nespīdētu saule un varētu brīvdienās pagulēt ilgāk.
Nākamais, kas lika man satrūkties bija mana mobilā telefona zvans. Izstiepu no segas apakšas roku un taustījos uz blakus skapīša pēc telefona. Kad biju to atradusi, ievilku roku atpakaļ un paskatījos, kas zvana. Bez liekām šaubām nospiedu savienojuma pogu.
„Čau, Bekij!”
„Labrītiņ! Vai tu vēl guli?” Bekija izklausījās moža, ka likās jau pirms vairākām stundām būtu piecēlusies no gultas.
„Jā, un vēlētos to padarīt vēl pāris stundiņas.” Es miegaini atbildēju.
„Vai vakardienas tusiņš tevi piebeidza?”
„Ja ne tusiņš, tad mamma gan.” Es iesmējos un tā kā no miega vairs nebija ne miņas piecēlos gultā sēdus.
„Kas notika? Stāsti tūlīt un visu!” Bekija noraizējusies jautāja, varēja dzirdēt kā viņa ielika karoti ar sausajām pārslām mutē un sāka košļāt.
„Viņa nebija īsti apmierināta, ka pārrados tik vēlu mājās. Zini, biju taču solījusi pārrasties desmitos, bet kurš pārrodas mājas no tusiņa desmitos!” es sašutusi norāvu segu pavisam un izkāpu no gultas.
„Acīmredzot, tava māte!” Bekija iesmējās un ielika nākamo porciju un ar pilnu muti turpināja. „Ar manējo gan nebija nekādu problēmu, viņa tikai šorīt man jautāja cikos pārrados.”
„Ak, laimīgā, kaut man būtu tāda mamma.” Es piegāju pie skapja un sāku domāt ko vilkt mugurā. „Ko domā šodien darīt?”
„Tādēļ jau tev zvanīju,” viņa piebilda. „Kā būtu ja mēs aizbrauktu pie ezera un pagulšņātu, paflirtētu ar turienes ūdens slēpotājiem?”
„Izklausās labi, beidzot gribētu to atsākt!” es iesmējos un izvilku no pakaramā koši dzeltenu vasaras kleitiņu bez lencītēm.
Turpinājums sekos