„Vai ar tevi viss ir kārtībā?” māte man pienāca klāt, bet Bekija apsēdās uz dīvāna, kur tikko bija sēdējuši policisti.
„Es noklausījos, domāju, kur tu tik ilgi paliki un nācu lejā, dzirdēju gandrīz visu.” Viņa paņēma savu krūzi un iedzēra malciņu.
„Labi, meitenes, es gribu zināt patiesību un tagad.” Mana māte sakrustoja rokas pār krūtīm. „Man ir nojauta, ka jūs abas zināt, kas piekāva Ričardu.”
„Līna, varbūt nevajag.” Bekija iesāka.
„Bet varbūt vajag.” Viņa atrauca. „Vai tie bija tie puiši, par kuriem tu runāji, Bekijas un tavs puisis?”
Es pamāju ar galvu un turpināju skatīties kafijā.
„Kā tas atgadījās?” viņa jautāja.
„Mēs viņiem to nelūdzām, bet viņš kļuva tik uzbāzīgs, ka Donato nespēja izturēt un brīdināja viņu, bet Ričards neklausījās.” Bekija steigā gandrīz izlēja kafiju.
„Un salauztā roka?” māte jautāja.
„Viņš uzradās pie ezera sagrāba manu roku un sāka vilkt prom pret manu gribu, Bo iekoda viņam kājā, kad mani aizstāvēja un viņš iespēra Bo pa galvu. Tad Donato atvilka Ričardu no manis un salauza roku, bet tas bija tīšām.” Es paskatījos uz māti un pasmaidīju.
„Aizvedīsi Bo šodien pie vetārsta, lai apskatās. Gribēju jau vakar jautāt, bet tu tik ātri aizbrauci uz tusiņu, ka nepaspēju.” Māte apsēdās krēslā un atbalstīja elkoņus uz ceļiem. „Un kādēļ viņš tika piekauts?”
„Vakar Donato jaunākie brāļi izsekoja Ričardu, lai tas neizdara neko muļķīgu. Bet Ričards devās uz mūsu māju un Vincents viņu apstādināja. Es visu izstāstīju Donato un Romānam un man liekas, tas viņus vēl vairāk uzkurināja.” Es atzinos.
„Ak, vai.” Viņa aizlika aiz auss vienu sarkanu matu šķipsnu. „Un vai esi pārliecināta, ka viņš pret tevi nekad nepacels roku, ja jau viņš piekāva Ričardu?”
„Jā, jo viņš aizstāvēja mani, viņš nemūžam nedarītu man ļaunu.” Noliku krūzi atpakaļ uz galda un piecēlos. „Vienkārši uzticies man.”
„Es tev uzticos, bet neuzticos viņiem.” Viņa noteica. „Bekij, kas tev sakāms?”
„Man?” viņa satrūkās. „Man..., es..., viņi tiešām ir ar labiem nolūkiem, viņi nekad nedarītu nevienai no mums ļaunu. Kā jau Kolīna teica, varbūt ārēji viņi izskatās bīstami, bet pret mums viņi tādi nav.”
„Vai mēs varam iet sataisīties, aizvedīsim Bo pie vetārsta, jānopērk jauns telefons, apsolīju Bo steika gabalu...”
„Kur tad ir tavs vecais telefons?” māte automātiski jautāja.
„Tas nokrita zemē un sašķīda.” Es sameloju.
„Nu labi, varat būt brīvas.” Viņa piecēlās kājās. „Pagaidām.”
Izbolīju acis un paņēmusi savu kafijas krūzi pamāju Bekijai, lai seko.
„Es gandrīz apčurājos, kad izdzirdēju, ka runā ar policistiem.” Bekija atklāja, kad bijām iegājušas istabā.
„Un kā tavuprāt es jutos, kad iegāju istabā?” es viņai jautāju. „Ieiešu dušā.”
„Uzrakstīšu Romānam. Kur mēs satiekamies?” viņa jautāja.
„Nezinu, vispirms Bo jāaizved pie ārsta.” Teicu un aizvēru vannas istabas durvis.
Duša tā bija mana vājība. Vienmēr tur uzturējos mirkdama karstā ūdens straumē, cik ilgi vien varēju. Tas ļāva nomierināt nervus un padomāt. Es tikko biju melojusi policijai un savai mātei. Labi, mātei sameloju tikai par telefonu, bet tik un tā, agrāk viņai melojusi nebiju. Atlika tikai cerēt, ka policija neuzzinās patiesību un Donato ar brāļiem nekas nenotiks.
Aptinu lielu baltu dvieli sev apkārt un otru ap saviem matiem. Izgāju no telpas, lai redzētu Bekiju sēžam uz gultas un tinam matus sev apkārt pirkstam.
„Viņi mūs satiks pēc stundas pie veterinārās klīnikas.” Viņa pavēstīja un piecēlās, lai varētu pati ieiet dušā. „Viņi brīnījās, cik gan ilgi mēs esam gulējušas.”
„Un ko tu?”
„Skaistums prasa labu miegu.” Bekija iesmējās un es tāpat.
Ko lai šodien velk mugurā? Donato patika mana dzeltenā kleita, bet tā ir saburzīta un vēl joprojām atrodas somas dibenā. Izvēlējos tirkizzilu kleitu ar sasienamām lencītēm ap kaklu, mugura bija gandrīz kaila. Atradu tai piemērotas kurpītes un aproci.
Apsēdos pie spoguļgaldiņa un attinu dvieli no matiem. Kad Bekija iznāca no vannas istabas, biju jau izžāvējusi matus un ieslēdzu matu taisnotāju Bekijai. Ja mani mati nebija problēma, tad Bekijas mati bija nevaldāmi. Kad tie tiek mitrumā viņi sačirkojās tik čirkaini, kā jēriņam. Viņas paši vārdi, ne manējie.
„Tu vilksi to?” Bekija sašutusi jautāja.
„Jā, a kas?” es jautāju paskatījos uz kleitu, kas karājās uz pakaramā.
„Tev nāksies man kaut ko aizdot, es neiešu šodien laukā vakardienas drēbēs.” Viņa piegāja pie skapja un sāka skatīties manas drēbes, lai atrastu, kaut ko kas viņai derētu.
„Varbūt uzvelc sarkano kleitu? Man tā bija mazliet par lielu. Tev varētu būt tieši laikā un izceltu visu ko vēlies.” Piegāju pie skapja un izvilku kleitu, lai viņai parādītu. „Nu, ko saki?”
„Ideāli!” viņa apskāva mani. „Paldies.”
„Nu dā, es taču tev neļaušu rādīties uz ielas vakardienas drēbēs, kad tagad mums ir puiši, varbūt agrāk tā varēja, tad tagad tā nevar.” Es sameklēju piemērotas kurpes un padevu viņai tās. Labi, ka vismaz kurpju izmērs mums ir vienāds.
Viņa apsēdās manā vietā pie spoguļa un sāka žāvēt matus. Es tikmēr uzvilku savu kleitu, apavus un rokassprādzi. Tad ieliku matos matu lenti tādā pašā krāsā kā kleita un novērtēju sevi spogulī.
„Nu, kā es izskatos.”
„Ja es būtu čalis, es gribētu tevi apēst.” Viņa izslēdza fēnu. „Iztaisnosi?”
„Jap.” Piegāju pie viņas un sāku šķetināt viņas matus. „Zini, šodien es uztraucos vairāk nekā vakardien.”
„Kāpēc?” viņa jautāja skatīdamās manā rotu lādītē.
„Nezinu, es neesmu tik atvērta kā tu.” Es paskaidroju.
„Tu tāda biji, līdz Ričards...” viņa nepabeidza teikumu un pacēla augstāk kuloniņu, lai to varētu kārtīgi apskatīt.
„Laikam, jau.” Es paskatījos uz kulonu. „Varbūt esmu uzmanīga.”
„Es tevi nevainoju par to.” Viņa teica atlikdama kulonu atpakaļ un paskatījās uz mani spogulī. „Bet Donato ir kā radīts tev.”
Pasmaidīju viņai pretī. „Un Romāns tev.”
Kad Bekijas mati bija kārtībā un viņa uzvilka kleitu, kas tiešām viņai lieliski izskatījās, mēs mazliet uzkrāsojāmies un ieskatījāmies abas lielajā spogulī.
„Mēs esam divas velna mātītes.” Bekija nosmējās, pielika pirkstu pie lūpām, nolaizīja to un pēc tam pielika to sev pie gurna, tēlodama, ka ir karsta. Iesmējos un pagrūdu viņu uz durvīm. Paķēru atslēgas, maku un iemetu tās mazā somiņā un izgājām no istabas. Kad bijām nogājušas vestibilā Bo mūs sagaidīja ar siksnu mutē.
„Jā, tu brauksi mums līdzi. Un lūdzu šoreiz uzvedies kā nākas.” Es pieķēdēju viņu pie kakla siksnas un uzsaucu mammai. „Mēs braucam!”
„Jūs neēdīsiet?” māte parādījās no virtuves. „Oho. Jūs uz modes skati?”
„Nē, abiem jautājumiem.” Es atbildēju un pagriezos pret Bekiju un tad pret māti. „Mēs laižam satikties ar mūsu sapņu vīriešiem.”
