Tā mēs kādu brīdi stāvējām manas mājas priekšā un klusējām. Es nespēju noticēt tam, kas tikko notika. Es samirkšķināju acis un sāku somiņā meklēt atslēgas, bet atcerējos, ka somiņu biju atstājusi mašīnā, kad bijām aizbraukuši līdz Hodžina kunga mājai, pēc tam vienkārši par to aizmirstot.
„Kas noticis?” jautāja Bekija.
„Aizmirsu somiņu mašīnā, tur bija mājas atslēgas.” Es klusi paskaidroju.
„Domā tava mamma jau guļ?” viņa jautāja pakasījusi ar vienu kāju otru.
„Gaismas nav iedegtas, tad jau jā.” Es aplūkoju māju un devos uz durvīm. Piespiedu zvana pogu un mēs gaidījām, kad mamma atvērs.
Pēc pāris mirkļiem iedegās gaisma un vēl pēc minūtes es dzirdēju viņu slēdzam vaļā durvis un mēs iegājām iekšā.
„Kolīn, Bekij, kas notiek?” viņa jautāja samiegojusies. „Kur tavas atslēgas?”
„Aizmirsu pie draugiem, rīt dabūšu atpakaļ.” Es ieslēdzu vestibilā gaismu un ieraudzīju Bo guļam uz sava iemīļotā dīvāna. „Bekija paliks šonakt pie mums.”
„Jauki, pidžamu ballīte.” Viņa pasmējās. Un sāka kāpt augšā pa kāpnēm. „Nepalieciet nomodā ilgi.”
„Labi.” Es pateicu un nopūtos. Es apsēdos blakus Bo un pakašāju viņu starp ausīm. Izskatījās, ka pušums virs uzacs dzīst labi.
„Kolīn, ko tu domā, ko viņi izdarīs ar viņu?” Bekija satraukta jautāja.
„Tu zini to pašu, ko es.” Es atbildēju. „Atliek tikai minēt.”
„Njā.” Bekija nožāvājās un es uzreiz piecēlos kājās.
„Laižam uz manu istabu.” Mēs devāmies augšā pa kāpnēm. Nonākušas augšā noslēdzu gaismu un atlikušo ceļu devāmies pa tumsu. Kad iegājām istabā ieslēdzu mazo galda lampiņu un apsēdos savā gultā. „Tev ir Romāna telefona numurs?”
„Nē, bet viņam ir mans numurs.” Viņa atbildēja izvilkdama telefonu un paskatīdamās uz to. „Nekā.”
„Atradīšu tev kreklu.” Es piecēlos un piegāju pie skapja. Atvilku vienas durvis, kur stāvēja lielie krekli priekš šādiem gadījumiem. Pametu viņai gaiši zilu T-kreklu ar uzrakstu I♥PINK PIGGY. Pati paņēmu ierastās nakts bikses un topiņu. „Nezvanīsi mammai?”
„Viņa zinās, ja neesmu mājās, tad esmu pie tevis.” Bekija nekautrēdamās izģērbās un uzvilka lielo T-kreklu.
Es iegāju vannas istabā un atgriezu ūdens krānu. Samitrināju vates plāksnīti, izžmiedzu un uzpilināju kosmētikas noņēmēju. Notīrīju kosmētiku un pēc tam noskaloju seju, tad sasmērēju ar mitrinošu krēmu. Izmazgāju zobus un pārģērbos. Bekija tikmēr lādē sameklēja savu zobu suku, ko vienmēr atstāja pie manis un izdarīja to pašu procedūru, kad es pārģērbos un sapinu matus vaļējā bizē.
„Vai tas ir zvans?” jautāju Bekijai. Mēs sastingām, es ātri noslēdzu ūdens krānu un atkal ieklausījāmies. Nekā. „Laikam pārklausījos.” Bet, kad taisījos griezt atpakaļ ūdeni, Bekijas telefons ar jaudu iezvanījās.
Bekija satraukumā iekliedzās un ieskrēja istabā ar putojošu muti un zobirstīti zobos. Paskatījusies uz ekrānu viņa sāka lēkāt un deva telefonu man.
Paskatījos uz nezināmu numuru un nospiedu savienojuma pogu. „Hallo?”
„Skaistulīt, kur tu pašlaik esi?” Romāns jautāja. Fonā neko nevarēja dzirdēt.
„Ē, nezinu, kaut kur mežā.” Mēmi nosmējos, kad ieraudzīju Bekijas sejas izteiksmi.
„Ko? Ko tu tur dari?” viņš sašutis jautāja.
„Es nezinu, pēc tam, kad tavs jaunākais brālis mūs izsvieda no mašīnas Kolīnas pagalmā, kāds tumsā mums pielavījās un tad palika tumšs, pamodos un Kolīna nekur nav, es nevaru viņu atrast.” Es sāku tēlot satraukumu. Bekija pārbolīja acis un iegāja vannas istabā izskalot muti.
„Tikai neuztraucies, vai apkārt kaut ko dzirdi, mašīnas vai kaut ko tamlīdzīgu?” Romāns satraukti murmināja, dzirdēju kā viņš pieiet klāt kaut kam un klusi atstāsta notikušo.
„Nē, bet man liekas, ka pirms minūtes dzirdēju Kolīnu kliedzam.” Es ielēcu gultā, kad Bekija mani mēģināja saķert. „Au, velns, kāds skrien man pakaļ.”
„Neklausies viņā, viņa visu izgudro?” Bekija iekliedzās.
„Kas tas bija?” Romāns jautāja.
„Kas bija kas?” es turpināju joku, uzlekdama uz galda un iesmiedamās, kad Bekija saķēra manu kāju un nelaida vaļā. „Laid vaļā!”
„Bek...”
Tajā momentā Bekija man ieknieba kājas ikrā un es iekliedzos. Atdevu viņai telefonu, lai novērtētu savu kāju. Vietā, kur viņa bija iekniebusi, bija sārts. Ceru, ka ziluma rīt tur nebūs.
„Romān netici viņai, Kolīnai naktīs uznāk šausmu stāstiņu lēkmes.” Bekija aizelsusies izdvesa. „Nē, nopietni, tas bija joks, nezinu, kas viņai uznācis.” Viņa apklusa un ieklausījās. „Pie Kolīnas. Labi. Kas notika ar Ričardu? Nu labi.” Viņa atvienoja un ielika rokas sānos. „Tas nebija smieklīgi, viņš palika nikns.”
„Nu piedod, ka vēlējos uzlabot mums garastāvokli.” Es pasmējos. „Atzīsti, tev bija jautri.”
„Bija gan, bet puiši nav pieraduši pie mūsu jociņiem.” Viņa iesmējās. „Starp citu viņi ir ceļā.”
„Ko?”
„Romāns teica, ka Donato grib pārliecināties vai patiešām ar tevi viss ir kārtībā.” Viņa sažņaudza rokā telefonu.
„Nu būs.” Es uzvilku rīta svārkus un sameklēju skapī vēl vienus, kurus pametu viņai. Atvērās durvis un es izbailēs palecos. Istabā ienāca Bo un ielēca manā gultā. „Bo, tu mani nobiedēji.” Piegāju pie viņa un pakašāju starp ausīm. Nebiju pamanījusi, ka Bekija stāv kur stāvējusi ar rīta svārkiem rokā un skatās uz durvīm. „Kas noticis?”
Es paskatījos uz durvīm un sastingu, tur bija tumša ēna cilvēka veidolā. Es paskatījos uz Bekiju, kura tikai norija siekalas un pievirzījās man aiz muguras.
„Kāpēc Bo neuzbrūk?” viņa čukstēja man ausī.
„Nezinu,” atčukstēju, „sazvani Romānu.” Es teicu un acis nenovērzdama skatījos uz ēnu.
Bekija man aiz muguras sameklēja pēdējā zvana numuru un piespieda savienojuma pogu. Pagāja mirklis un atskanēja zvans, bet ne jau no Bekijas telefona, no ēnas telefona.
„Nolāpīts.” Romāns nočukstēja un atvienoja telefonu, pirms pamodina manu mammu.
Man atlika tikai nopriecāties, ka mammas guļamistaba ir pretējā mājas pusē. Es atslābu, kad pamanīju istabā ienākam Romānu un aiz viņa Donato, kurš nikni uz mani paskatījās.
„Rom!” Bekija pameta savu aizsegu no manas muguras un pieskrēja viņam klāt uzlekdama viņam virsū. „Tu mani pārbiedēji.”
„Tāda bija doma, kad jūs pārbiedējāt mūs.” Roms apskāva viņu un nelaida vaļā.
Es iekodu apakšlūpā un novērsu skatienu no abiem, tad atslīgu zemē ar muguru pret gultas malu. Donato pienāca klāt un notupās.
Saņēmis rokās manu seju viņš teica: „Nekad vairs tā nedari. Tu mani ellīgi nobiedēji.” Viņš apsēdās man blakus un pievilka sev klāt.
„Kā jūs tikāt iekšā?” jautāju, kad sāku nomierināties ieklausoties viņa mierīgajos sirdspukstos.
„Ar tavu atslēgu.” Viņš izvilka no jakas kabatas manu somiņu. „Vai viss kārtībā?”
