Dažu dienu laikā es mēgināšu ielikt 2 varbut 3 nodaļas,jo es uz kādām 3 dedēļām rakstu nevarēšu ielikt , bet pēc tam atkal likšu turpinājumus.
„Labi, pietiek plēsties par nabaga lācīti, man viņa paliek žēl.” Sūkstījās Romāns. „Vai viņš vispār izdzīvoja jūsu plēšanos?”
„Cik atceros, Bekija noplēsa viņam galvu, bet ķermenis palika man.” Es skaidroju. „Misters Puikainītis vairs nebija glābjams.”
„Man vēl joprojām ir kaut kur viņa galva.” Bekija skumīgi noteica.
„Ko? Tu paturēji galvu?” es paskatījos uz viņu.
„Jā. Tas taču bija mans lācis.” Bekija parādīja man mēli.
„Aizmirsti.” Es vienkārši noteicu un pagriezos atpakaļ uz priekšu un skatījos laukā uz ceļa. Viņa esot paturējusi galvu, nez kur es noliku ķermeni? Jutu, ka Donato uz mani skatās un nedomājot pagriezu galvu.
„Tu domā, kur esi nolikusi ķermeni, vai ne?” viņš smīnot jautāja.
„Jā, un es nevaru atcerēties.”
„Ha, es to lāci vairāk mīlēju par tevi.” Bekija mani izmēdīja.
„Tikai tāpēc, ka es neatceros, kur atstāju ķermeni nenozīmē, ka es to lāci nemīlēju.” Es tvēru pēc viņas ar roku, bet Donato mani atvilka atpakaļ, biju aizmirsusi, ka viņa roka vēl joprojām tur manējo. Tas likās tik pašsaprotami.
„Mieru, meitenes, mašīnā nevar kauties, tas jādara svaigā gaisā.” Donato iesmējās.
„Tā vien liekas, ka vēlies mūs redzēt kaujamies?” es noteicu skatoties uz viņu.
„Katra puiša sapnis.” Viņš tikai noteica.
„Nāksies tevi sarūgtināt, dēļ kaut kāda lāča es nekaušos.” Es iesmējos, kad viņš tēloti uzmeta lūpu. „Tu esi pilnībā izmainījies.”
„Tas ir tevis dēļ.” Romāns paskaidroja brāļa vietā. „Kad iesāku to spēlīti, lai viņu paskubinātu, viņš kļuva neganti nikns, bet, re, viss nokārtojās un viņš atkal ir tas pats Donato, kādu mēs pazīstam.”
Tikai es viņu nepazīstu. Es nezinu viņa uzvārdu, nezinu cik viņam vispār ir gadu, es par viņu neko nezinu, tikai to, ka viņš ir Donato un ka tagad viņš ir mans Donato.
Skatoties viņam acīs, kas teica, ka mūsu saruna vēl nav beigusies, sapratu, ka drīz iegūšu visas atbildes, kuras vēlos uzzināt.
Donato apstājās pie Hodžina kunga mājas un mēs visi izkāpām no mašīnas. Piegāju klāt Donato, kas uzreiz saņēma manu roku. Pēkšņi viņš mainīja virzienu un devās uz ezera pusi. Un pēc pāris soļiem ieraudzīju pasakainu lapeni, kas bija apaugusi ar efejām. Kad iegājām iekšā un Donato ieslēdza apgaismojumu, kas izrādījās sīkas ziemassvētku eglīšu lampiņas, ieraudzījām tur mīkstus krēslus un zemu galdiņu.
„Meitenes, jums nav nekas pretī, ja mēs uz brīdi jūs atstāsim, lai aizietu pakaļ mūzikai un pārējam?” Romāns jautāja.
„Noup.” Bekija uzreiz atbildēja un iekārtojās vienā no krēsliem.
Donato gaidīja manu atbildi, un es viņam tikai uzsmaidīju. Piegāju pie Bekijas un apsēdos viņai pretī. Kad puiši bija nozuduši tumsā, Bekija strauji pieliecās uz priekšu.
„Vai tu vari tam noticēt?” viņa smaidīja un sita pirkstu galus kopā kā aplaudēdama. „Mums ir pasakainākie puiši pilsētā, nerunājot par visu pasauli.”
Es viņai pasmaidīju. „Nevaru, tur jau tā lieta. Es domāju, ka Donato nepatīku, bet izrādās pavisam otrādi. Pie visa vainīgs Romāns.”
„Nevaino manu skaistulīti, viņš teica, ka Donato uz tevi esot mazliet kautrīgs un būtu pagājusi mūžība, līdz viņš tevi uzrunātu. Tā nu viņš ņēma grožus savās rokās, un, re, no rīta mēs bijām brīvas un vakarā mums ir supper puiši.” Viņas acis spīdēja no laimes. „Romāns ir tik apburošs, vienmēr tik uzmanīgs un jauks.”
„Tikai nesalauz viņam sirdi.” Brīdināju mazliet iesmiedamās.
„Nemūžam, visdrīzāk viņš salauzīs manējo.” Viņa skumīgi noteica. „Baidīšos rīt pamosties, jo domāšu, ka tas ir bijis sapnis.”
„Jā, ar mani ir līdzīgi.” Es pacēlu kājas pie krūtīm un apņēmu tās ar rokām.
„Ko tu domā darīt ar Ričardu?” viņa pēkšņi jautāja.
„Nezinu, es pat nezinu, ko viņš tagad darīs, kad Donato atbildēja uz zvanu viņš stādījās priekšā kā mans puisis! Man bail iedomāties.” Es nodrebēju un ieliku pirkstus matos.
„Viņš tevi aizstāvēs, tu redzēji, kādi brāļiem ir muskuļi? Milzīgi. Un Romāns teica, ka Donato tevi aizstāvēs ar zobiem un nagiem, ja būs nepieciešams.” Bekija paliecās un noglauda man galvu.
„Vai jūs visu laiku runājāt par mani, vai tomēr arī par sevi?” neticīgi jautāju.
„Es par tevi uztraucos, kopš brīža, kad tu man pateici, ka viņš ir pilsētā. Un man bija jāzina, kāds ir Donato, lai būtu pārliecināta vai viņš nav vēl viens Ričards.” Viņa pasmaidīja man.
„Tu esi pati labākā, tu to zini, vai ne?” es noteicu un piecēlos, lai varu apsēsties viņai blakus un apskautu.
„Es zinu, ka tu darītu to pašu, ja es būtu tavā vietā.” Viņa arī aplika man apkārt rokas. Un tā mēs kādu brīdi sēdējām, tad izslējāmies un paskatījāmies viena uz otru. „Mums ir laimējies, ka mēs esam viena otrai.”
„Tur es tev pilnībā piekrītu.” Es atbildēju ar smaidu. „Bet vēl joprojām uzskatu, ka lācītis bija mans.”
Mēs sākām skaļi smieties un turpinājām smieties, kad puiši atgriezās nesdami dažāda lieluma kastes.
„Ceru tas atkal nebija pa Misteru Pūkainīti?” Romāns jautāja.
Mēs ar Bekiju saskatījāmies un atkal sākām smieties. „Gandrīz uzminēji.” Es viņam atbildēju. „Varam kaut kā palīdzēt?”
„Nē, sēžat un baudāt vakaru. Mēs ar Donu tiksim galā.”
Kamēr Romāns krāva no kastēm našķus un dzērienus, tikmēr Donato ķimerējās ap mūzikas aparātu.
„Ē, Rom, Kolīna nedzer alkoholu.” Bekija izklāstīja paceldama vienu no pudelēm.
„Nav problēmu, būs arī kola.” Romāns atbildēja. „Nav jau vienīgā nedzērāja mūsu vidū.”
„Kurš tad vēl?” jautāju paskatoties uz Donato masīvo muguru.
„Geibs un Dons. Viņi apgalvo, ka alkohols izraisa situācijas, kuras labāk nevēlētos izraisīt un kur nu vēl atcerēties. Un vienam taču ir jāsavalda otrs.” Romāns iesmējās un uzsita brālim pa plecu. „Vai ne, brāl.”
„Aha.” Viņš atteica un ieslēdza aparātu, beidzot to pieslēdzot pie elektrības vada, ko acīmredzot bija vilcis līdzi no mājas. „Ko dāmas gribētu klausīties?”
„Kaut ko žiperīgu.” Bekija uzreiz atbildēja.
„Mana meitene! Zina kā priecāties.” Romāns piegāja mums klāt un uzrausa mani kājās. „Piedod, bet tā vien liekas, ka tā vieta pieder man.”
„Es ļoti atvainojos,” es iesmējos, par mūsu tēloto pārpratumu. Piegāju pie Donato un notupos viņam blakus. „Vai tev ir U2?”
„Jā. Vēlies, lai uzlieku?” viņš jautāja sākdams rakāties vienā no kastēm, kur atradās diski.
„Jā, One, ja ir.” Uzliku roku viņam uz pleca, lai noturētu līdzsvaru.
