„Nu, ko, arī mūzikas ziņā mums saskan.” Viņš man pasmaidīja un ievietoja trīs diskus mūzikas centrā un piespieda pāris pogas. „Ej apsēdies, tūlīt būšu atpakaļ.”
Piegāju pie krēsla kur iepriekš biju sēdējusi un paskatījos uz pārīti sev priekšā. Bekija bija pārlikusi kājas pāri Romāna kājām un bija ērti iekārtojusies, kamēr Romāns salēja viņiem dzērienus un mums ar Donato pa kolai. Pamanīju uz galda čipsus, popkornu, šokolādi, pat cepumus un gurķmaizītes.
„Izskatās, ka tusiņš bija ieplānots.” Es nosmējos un paņēmu šokolādes gabaliņu.
„Mēs vienmēr uz visu esam gatavi.” Romāns man uzsmaidīja un pasniedza Bekijai čipsu paku, kamēr pats paņēma maizīti. „Mums īpaši nepatīk liels pūlis un tāpēc mēs tusējam tikai ar draugiem, kad dzīvojām pie mammas, bet kopš mēs esam pie vectēva un nevienu nepazīstam, nebija prāts uz tusiņiem, jo cenšamies visu šeit savest kārtībā. Līdz šodienai, kad Dons ieraudzīja tevi un es Bekiju.”
„Cik ilgi jūs jau esat šeit?” jautāju iedzerdama vēso kolu, kas lika nodrebēt no aukstuma.
„Apmēram divas nedēļas.” Viņš teica iedzerdams pats savu dzērienu. „Praktiski, visu laiku atradāmies šeit, aizbraucot tikai uz būvmateriālu veikalu, pēc pāris lietām.”
„Tas ir mīļi, ka palīdzat vectēvam, ja vajag mēs ar Kolīnu varam nākt talkā.” Bekija teica. „Man vienmēr licies, ka jūsu vectēvs ir savāds vīrs, bet visai laipns, kad satiku viņu veikalā.”
„Jā, viņam nav ne vainas. Un mums noderētu krāsotājas.” Viņš iesmējās un ieknieba Bekijai degunā.
„Mmm, mana mīļākā nodarbošanās.” Viņa teica.
„Nopietni?” viņš jautāja.
„Romān, viņa ir mākslinieces tips, tev vajag redzēt kādus darbus viņa veido.” Es paskaidroju.
„Jauki, kad es tos redzēšu?” viņš paskatījās uz Bekiju, kura iesmējās.
„Kad vien gribi, bet Kolīna mani pārāk slavē.”
„Tā nav, ja tavi darbi nebūtu kolosāli, es par viņiem vispār neieminētos.” Es pierāvu zem sevis kājas, jo lapenē ieplūda vējš. „Šī vieta ir supper, nezināju, ka Hodžina kungam ir lapene.”
„No otra krasta to nevar redzēt, efejas apaudzējušas to līdz pat jumtam, un kad mēs ieradāmies tās bija pat ieaugušas iekšpusē, tāpēc nācās mazliet padarboties, līdz šo vietu izveidojām pielietojamu, pat ievilkām apgaismojumu.” Romāns norādīja uz ziemassvētku eglīšu spuldzītēm.
„Ļoti romantiski,” piebildu un iedzēru kolu. Pagriezu galvu, jo tajā brīdī ieradās Donato nesdams pāris biezas segas un kažokādas.
„Domāju noderēs, vakari šeit ir visai vēsi.” Viņš teica pasniedzis vienu lielo segu un brūnu kažokādu brālim un pārējās paturēja sev. Pienāca man klāt un uzklāja man uz kājām baltu kažokādu un pats iekārtojās man blakus zem tās. Tad aplika man ap pleciem segu un pievilka sev klāt. „Vai tā būs labi?”
„Jā, paldies.” Es pasmaidīju. „Starp citu mēs runājām par izpalīdzīgām rokām.”
„Kādā ziņā?” viņš jautāja paņemdams savu kolu.
„Mana Bekija ir māksliniece un viņa piedāvājās palīdzēt mums krāsot.” Romāns salutēja ar glāzi brālim.
„Un tu arī?” viņš jautāja, paceldams vienu uzaci.
„Nu es neesmu māksliniece, bet otu rokā noturēt māku.”
Donato iesmējās. „Tad redzēsim. Rom, nav pieklājīgi uzmākties meitenēm ar būvniecību jau pirmajā dienā.”
„Es jau neko, viņas pašas.” Romāns nevainīgi norādīja vispirms uz Bekiju un tad mani.
„Mēs tikai pajautājām, cik ilgi jūs jau šeit uzturaties!” Bekija paskaidroja Donato.
„Un tas atraisīja Romāna mēli.” Es iesmējos un paskatījos uz Donato, kurš acis neatrāvis skatījās uz mani. Es sakautrēdamās novērsos. „Starp citu, cik jums ir gadi?”
„Sāksim ar mūsu vecīti. Donato ir divdesmit, man ir deviņpadsmit, Vincentam ir astoņpadsmit un Gabrielam ir septiņpadsmit.” Romāns uzskaitīja. „Mūsu vecāki acīmredzot domāja, par kaut ko citu, kad taisīja mūs. Ar mums nebija viegli. Viņa vienmēr teikusi, ka mēs bijām kā mežoņu bars. Vienīgā reize, kad viņa varējusi atvilkt elpu, bija tad kad mēs visi bijām gana pieauguši, lai sāktu saprast kā uzvesties.”
Bekija iesmējās. „Mans mežonis.”
„Vistrakāk esot bijis ar Gabrielu, jo viņš bija jaunākais un visu atdarināja no mums, bet visvieglāk ir bijis ar Donato, laikam viņš jau no agras bērnības saprata, ka ir atbildīgs par mums visiem.” Romāns turpināja.
„Ak, cik mīļi,” atkal atbildēja Bekija paskatījusies uz Donato.
Es visu laiku klausījos sarunā, bet manu uzmanību novērsa Donato roka, kas apskāva manu vidukli un pievilka klāt tā, ka mana mugura atbalstījās pret viņa krūtīm, tad viņš pavirzīja roku uz manu vēderu. Noliku galvu uz viņa pleca un viņš atbalstīja zodu uz manas galvas.
„Kolīn, tu dzirdi?” Bekija mani izrāva no domām.
„Ko tad?” automātiski pajautāju.
„Viņu uzvārdi ir Tulozū.” Bekija izklāstīja.
„Tolozo, saulīt.” Romāns izlaboja.
Es pasmaidīju, noliku glāzi uz galda un iekārtojos atpakaļ Donato rokās. Uzvilku kažokādu līdz zodam, jo vēsā kola lika drebēt no aukstuma. Donato ciešāk mani apskāva kā sildot un es uzliku savas vēsās rokas uz viņa rokām.
„Kāpēc jūs pārcēlāties pie vectēva? Kur tad palika jūsu māte?” jautāju viņiem, lai uzzinātu, ko vairāk par Donato un viņa brāļiem.
„Māte, palika Čikāgā, kamēr nokārtos dokumentus par māju un pārējām lietām, tad viņa pārvāksies uz šejieni. Domājām, ka pie vectēva būs labāk, jo viņš tomēr ir zināmā vecumā, un viņš bija laimīgs no mums saņemt ziņu. Un viņš daudzējādā ziņā mums palīdz.” Donato skaidroja pietiekami skaļi, lai to dzirdētu arī Bekija, kura grauza čipsus un skatījās uz Romānu, kurš lika mutē jau kuro maizīti pēc kārtas.
„Kāpēc jūs pirms tam neapciemojāt vectēvu?” es turpināju izjautāšanu.
„Mēs nemaz nezinājām par viņa eksistenci, domājām, ka visi tēva radi ir miruši. Kad nomira tēvs, māte atklāja patiesību, mums nācās ilgi dzīt viņam pēdas, jo tēvs mātei bija atklājis, ka viņš ir dzīvs, bet neatklāja, kur viņš dzīvo. Tad nu pirms pus gada mēs viņu atradām, sazinājāmies un te nu mēs esam. Vispirms vajadzēja nokārtot Gabriela pārcelšanu uz šejieni, jo viņš vēl apmeklē skolu, Vincents vēl nav izvēlējies, kurā koledžā stāties, bet mēs ar Romu, studējam tepat netālu, tā, ka tā nav problēma.” Donato paskaidroja.
