„Es nebiju dusmīgs nedz uz tevi, nedz uz tavus suni, es biju nikns uz Romānu, jo tajā brīdī, kad ieraudzīju tevi izkāpjam no mašīnas, tajā satriecošajā dzeltenajā kleitā, lai skrietu pakaļ sunim, es pieteicu savas tiesības uz tevi, bet, kad viņš ar tevi sāka flirtēt neņemot galvā manus brīdinājumus es kļuvu nikns. Es taču tavā priekšā nevarēju mesties virsū savam brālim! Bet beigu beigās es viņam liku saprast, ka viņš tevi neiegūs. Tajā momentā, kad Riks vai kā viņu tur sauc, iespēra tavam sunim un sāka vilkt tevi prom, viņš būtu sekojis tev, bet es viņu nogrūdu pie suņa un pats sekoju tev.”
„Es nesaprotu.” Es biju samulsusi. „Vai tā ir kaut kāda spēlīte, ja jā es tajā atsakos spēlēt.”
„Kolīn, tā nav spēlīte, es nezinu, ko tu man esi nodarījusi, un ko ir nodarījusi tava draudzene manam brālim, kopš viņi viens otru ieraudzīja pludmalē, bet es tiešām vēlos būt kopā ar tevi, un ja tev ir radies maldīgs priekšstats par mani, lūdzu, piedod, jo es centīšos to labot.” Viņš paskatījās uz mani un saņēma manu roku savā lielajā siltajā plaukstā. „Es jau sapratu, ka tev tāds ir jau radies, tādēļ lūdzu Romāna palīdzību šodien, kad braucām tev pakaļ. Citādu tu nemūžam nesēstos ar mani vienā mašīnā, bet man vajadzēja pabūt ar tevi divatā, lai visu izskaidrotu.”
Es ātri mirkšķināju acis, tā it kā tajā būtu iekritusi skropsta un purināju galvu, lai tā paliek skaidrāka. Es nespēju tam noticēt. Es negribēju tam ticēt, ka šis puisis, kas man likās neiecietīgs, nikns un rupjš, tagad atzīstas, ka es viņam patīkot, un ka tas viss ir liels pārpratums. Tā dzīvē nenotiek. Tā vienkārši dzīvē nenotiek.
„Lūdzu, pasaki, ko tu tagad domā?” viņš paspieda man roku un apstādināja mašīnu pie viena no ceļa veikaliem, lai varētu pagriezties pret mani. „Es sāku nervozēt ik brīdi, ko tu velti klusējot.”
„Es nezinu, ko tev atbildēt.” Es paskatījos uz viņu un paliku vēl vairāk bez valodas. Kad viņš izskatījās nikns, viņš ne tikai bija vispievilcīgākais no brāļiem, bet arī varenākais no viņiem visiem, bet, kad viņš skatījās uz mani, kā šobrīd, viņš bija vēl izskatīgāks, vēl varenāks par visiem cilvēkiem, ko es pazīstu. Un es šim cilvēkam patīku. „Tas viss ir tik negaidīti un neiedomājami.”
„Varu saprast!” viņš pacēla otru roku man pie vaiga un atglauda matu šķipsnu. „Kolīn, mēs viens otru pazīstam tikai vienu dienu, bet es jūtos tā it kā pazītu visu savu dzīvi. Es zinu, tas ir par strauju, bet es esmu nepacietīgs, to jau tu būsi sapratusi, bet es nevēlos vēl vienu dienu pavadīt bez tevis.”
„Es...” es nopūtos un ieskatījos cieši viņa acīs. „Es nezinu.”
„Labi, darīsim tā, pārceļam rītdienas randiņu uz šodienu. Esi šodien kopā ar mani un ja tu nevēlēsies pēc tam mani satikt es atkāpšos. Ko tu par to saki?” viņš ciešāk saspieda manu plaukstu un otru roku aplika ap manu kaklu.
„Laikam tas būtu tikai godīgi.” Es atbildēju un viņš man uzsmaidīja.
Viņš atsāka braukt, joprojām turēdams manu roku un pārslēdzot ātrumus viņš neatrāva savus pirkstus no manējiem. Viņš izbrauca cauri pilsētai virzienā uz parku, kur parasti notiek jauniešu saieti un tusiņi. Kad bijām nonākuši pie parka, viņš novietoja mašīnu blakus Romāna mašīnai un tikai tad atrāva roku, lai izkāptu. Es biju paspējusi tikai atvērt durvis, kad viņš bija blakus un sniedza roku, lai palīdzētu izkāpt no mašīnas.
Paskatījos apkārt un pamanīju Romānu smaidam man pretī un ciešāk pievilka Bekiju sev klāt, kura bija aplikusi viņam roku apkārt ap vidukli. Abi jaunākie brāļi bija pazuduši.
„Kur tavi jaunākie brāļi?” jautāju Donato.
„Viņi jau ir lieli puikas, lai tusētu ar mums, gan jau meklē sev kādu nodarbošanos.” Viņš man pasmaidīja un saņēma manu roku. Piegājām klāt Romānam un Bekijai, kuri jau bija iekārtojušies uz parka galda un gaidīja grupas uzstāšanos.
Donato palīdzēja man uzkāpt uz soliņa un es apsēdos blakus Bekijai, kamēr viņš apsēdās man otrā pusē.
„Kas vispār šodien spēlē?” jautāju Bekijai, kas vienmēr visu zināja par apkārt notiekošajiem tusiņiem.
„Vietējie, neatceros nosaukumu, tad jau pastulbs, bet saka, ka mūzika ir ciešama.” Viņa atbildēja. „Oki, jautāšu, vai ar Ričardu runāji?”
Acīmredzot viņa nav sapratusi abu brāļu sarunu pa telefonu, ja jau viņa jautāja. „Ē, jā, gandrīz uzreiz, kad pārbraucu mājās no pludmales.” Sajutu Donato roku sev apkārt un pievelkam sev tuvāk. Sapratu, ka gan viņš, gan Romāns uzmanīgi klausās mūsu sarunu.
„Ko viņš gribēja?” viņa jautāja gandrīz uzgriezusi muguru Romānam un skatoties tieši uz mani. Tas priecēja, jo šķiet es viņai vēl joprojām biju svarīga.
„Gribēja atsākt mūsu attiecības, sāka kaut ko murgot, un pateicu, ka starp mums nekad nekas nav bijis un arī nebūs.” Atstāstīju sarunu un jutos daudz vieglāk.
„Vai nav viens draņķis?” viņa jautāja vairāk pati sev nekā kādam no mums.
„Donato, ko viņš tev pa telefonu teica?” šoreiz jautātājs bija Romāns.
„Visu to pašu ko es, tikai apgrieztā versijā.” Viņš iesmējās un es paskatījos uz viņu. Viņš izmatoja situāciju, lai noskūpstītu mani uz pieres. „Neuztraucies, nekas ar tevi nenotiks, un kur nu vēl ar mani.”
„O, sākas uzstāšanās, ceru, ka būs labs, paldies dievam, ka par brīvu.” Bekija uzmanība bija pievērsta notiekošajam uz skatuves un Romāns viņai pievienojās.
Tikmēr es turpināju skatīties Donato acīs cenzdamās uzzināt, kas viņš tāds ir.
„Vai vēlies aiziet uz klusāku vietiņu parunāt?” viņš kā nolasīdams manas domas piedāvāja.
