„Ko jūs te tik sparīgi aprunājat, ceru, ka ne mani.” Nosmējos un uzreiz to nožēloju, jo visi pievērsās man.
„Ē, patiesība, par tevi gan.” Romāns kautrīgi pakasīja aiz auss. „Zini mums nav tik liela mašīna. Bekijai jau vajadzēja saspiesties starp Vincentu un Gabrielu, bet ja vēl tu iesēdīsies...”
„Es nemaz nedomāju braukt jūsu mašīnā, biju domājusi braukt ar savējo.” Es viņu nomierināju.
„Ā, tad labi.” Viņš atviegloti nopūtās. „Varbūt vari paņemt vēl vienu? Izņemot Bekiju.”
„Protams, kurš būs tas nelaimīgais?” es nosmējos.
„Es.” Stingri noteica Donato un mans smaids sasala uz lūpām.
„Ak tā... Nu labi, es tikai izdzīšu mašīnu.” Es pagriezos, lai dotos uz garāžu.
„Vai tad tā nav jau ārā?” Vincents klusi noprasīja Bekijai. Bet es tāpat visu dzirdēju.
„Viņai ir vēl viena. Toyota džips, kuru viņas māte nopirka īsi pēc tēva nāves, viņa uzskatīja, ka Kolīnai jābūt drošībā visur, kur viņa dodas.” Bekija skaidroja. „Un ja viņa ir izvēlējusies braukt ar džipu uz jeb kurieni, izņemot skolu, tad viņa jūtas nedroša, varu saderēt tas ir Ričarda dēļ.”
„Kāpēc viņa tik ļoti baidās no tā džeka, es redzēju ko viņš izdarīja viņai un Bo šodien, bet ko viņš izdarīja pirms tam?” jautāja Romāns.
„Tas lai paliek starp mani, Kolīnu un viņas māti un kā arī to kretīnu Ričardu, es nosolījos to neizpaust, bet varu pateikt tas nebija nekas labs.” Viņa to teikdama noskurinājās.
Tikmēr jau biju nonākusi pie garāžas un nospiedu pults pogu, vārti pacēlās un iegāju iekšā. Iesēdos savā melnajā džipā, kas atšķīrās no brāļu auto tikai ar izmēriem. Iedarbināju to un atpakaļgaitā izbraucu no garāžas piespiedu pogu un vārti aizvērās aiz mani. Apstājos un gaidīju, kad Donāto iekāps pasažieru pusē, bet tā vietā viņš atrāva vaļā manas durvis un norādīja uz blakus sēdekli.
„Mana mašīna, es braucu.” Paņēmu drošības jostu un biju gandrīz to iespraudusi ligzdā, kad viņš to izrāva man no rokām.
„Tagad.” Viņš norādīja uz blakus sēdekli un mani pastūma. Es pārrāpos pāri mašīnas centram un iekārtojos blakus sēdeklī, kamēr viņš iekārtojās pie stūres. Viņam nācās atvilkt krēslu līdz galam, jo viņš bija daudz garāks par mani.
„Zini, tas ir rupji izgrūst mašīnas īpašnieku no viņa vietas.” Es sakrustoju rokas un pagriezu galvu prom no viņa.
„Man nepatīk sēdēt blakus, kad es varu vadīt.” Viņš izbrauca no mana pagalma un paskatījās uz mani.
„Aha, un vadīt tev patīk, ne?” es paskatījos uz viņu un ieraudzīju, ka viņš cieši skatās man acīs. Zaļās acis iezibsnījās un man aizsitās elpa, jo tajās redzēju savu atspulgu.
„Jā, patīk gan.” Un viņš novērsās.
Es arī paskatījos uz priekšu un pamanīju, ka esam pie luksofora un priekšā braucošie Romāns ar pārējiem bija apstājušies. Iezvanījās mans telefons un es to izņēmu no somiņas. Apskatījos numuru un atgāzu galvu pret krēslu.
„Vai atkal Ričards?” viņš jautāja sažņaudzis stūri rokās.
„Ē, jā.” Es teicu un taisījos nospiest atvienojuma pogu.
„Vai drīkstu?” viņš jautāja pasniedzies pēc telefona. „Tas nebūs ilgi.”
Es paskatījos uz viņu un viņš pacietīgi gaidīja. Nezinu, bet nākamajā momentā, telefons bija viņa rokās. Viņš nospieda savienojuma pogu un pielika telefonu pie auss. „Nē, vecīt, te nav Kolīna, bet gan viņas puisis. Tad nu tā, klausies ļoti uzmanīgi. Vēl viens zvans no tevis un es tevi atradīšu, lai kur tu būtu un tu nožēlosi to dienu, kad piedzimi vai saprati?” viņš brīdi klausījās. „Acīmredzot nesaprati, bet es tevi brīdināju.”
Viņš atvienoja telefonu, bet uzreiz to neatdeva. Tas atkal iezvanījās un viņš paskatījās, kas ir zvanītājs, tad atvēra logu un izsvieda telefonu pa logu.
„Ko tu... tas bija mans telefons!” es sašutusi iekliedzos.
„Es nopirkšu tev jaunu.” Un no jakas izvilka savējo. Uzspieda numuru un pacēla to pie auss, pēc trim sekundēm otrā galā kāds pacēla. „Romān, mums ir darbiņš. Kolīnas bijušais neliekas mierā, tad nu es atbildēju uz zvanu un viņš nelikās ne zinis par manu brīdinājumu.” Brīdi paklausījies viņš asi iesmējās. „Gluži manas domas, brāl.” Un atvienoja telefonu.
„Kas notiek? Un kopš kura laika esmu kļuvusi par tavu meiteni?” es iesaucos aiz izmisuma ievilkusi pirkstus matos.
„Kas notiek? Par to neuztraucies, jo mazāk zināsi, jo labāk. Mana meitene? Kopš brīža, kad salauzu tam idiotam roku.” viņš iesmējās.
„Vai tu neesi mazliet pašpārliecināts?” es jautāju izņemdama rokas no matiem. „Un ja es nevēlos tevi par savu puisi?”
„Es neesmu pašpārliecināts esmu pārliecināts, un kādēļ tu negribētu mani par savu puisi?” Donato paskatījās uz mani un pasmaidīja visapburošāko smaidu, kādu puisim jebkad biju redzējusi.
„Ē, varbūt tāpēc, ka tu no sākta gala izturējies noraidoši, izskatījies dusmīgs uz mani un manu suni...”
